Alas apkārtne bija tukša. Ella ar Totiņu aizgāja uz Smaragda pilsētu.
Džīsam radās doma pārcelties uz dzīvi alā un pasludināt sevi par Gingemas pēcteci un Zilās zemes pavēlnieku — šie biklie Gremoņi taču nemācēs viņam pretoties.
Bet piekvēpusī ala ar žāvētu peļu saišķiem uz nagliņām, ar izbāztu krokodilu pie griestiem un citādiem burvju amata piederumiem izskatījās tik mitra un drūma, ka Urfins nodrebinājās.
— Brr!… — viņš nomurmināja. — Dzīvot šajā kapā?… Nē, nē, pazemīgi pateicos!
Urfins sāka meklēt burves sudraba kurpītes, jo zināja, ka Gingemai tās bija par visu dārgākas. Bet viņš veltīgi čamdījās pa alu, — kurpīšu nekur nebija.
— Uh-uh-uh! — no augstās laktas atskanēja izsmējīgs sauciens, un Urfins sāka trīcēt.
No augšas viņā nolūkojās ūpja acis, kas dzeltenīgi zaigoja alas tumsā.
— Tas esi tu, Huam?
— Nevis Huams, bet Huamokolatokints, — kašķīgi iebilda ūpis.
— Bet kur ir citi ūpji?
— Aizlaidās.
— Kāpēc tu paliki?
— Bet ko lai es mežā daru? Lai medīju putnus kā parastie ūpji un pūces? FuL. Es esmu pārāk vecs un gudrs, lai uzņemtos tādas grūtības.
Džīsam iešāvās prātā viltīga doma.
— Paklau, Huam… — Ūpis klusēja. — Huamoko… — Klusums. — Huamokolatokint!
— Klausos, — ūpis atsaucās.
— Vai negribi dzīvot pie manis? Es tevi barošu ar pelēm un maigiem putniņiem.
— Protams, ne jau par velti? — noburkšķēja gudrais putns.
— Ļaudis, redzēdami, ka tu man kalpo, uzskatīs mani par burvi.
— Nav slikti izdomāts, — teica ūpis. — Un, savu dienestu sākdams, es tev pateikšu, ka tu veltīgi meklē sudraba kurpītes. Tās aiznesa mazs man nezināmas sugas zvēriņš.
Vērīgi aplūkojis Urfinu, ūpis noprasīja:
— Bet Kad tu sāksi ēst vardes un dēles?
— Ko? — izbrīnā iesaucās Urfins. — Ēst dēles? Kāpēc?
— Tāpēc, ka jaunajiem burvjiem tāda barība noteikta ar likumu. Atceries, cik apzinīgi Gingema ēda peles un uzkoda dēles?
Urfins atcerējās un nodrebēja: vecās burves maltītes viņam arvien bija likušās riebīgas, un Gingemas brokastu un pusdienu laikā viņš izgudroja dažādus iemeslus, lai varētu iziet no alas.
— Paklausies, Huamoko… Huamokolatokint, — viņš lišķīgi iesāka, — bet vai nevar iztikt bez tā?
— Es tev esmu pateicis, bet tālākais ir tava darīšana, — ūpis vēsi nobeidza sarunu.
Urfins nopūzdamies savāca šo to no burves mantības, uzsēdināja ūpi sev uz pleca un devās mājup.
Ceļā sastaptie Gremoņi, ieraudzījuši drūmo Urfinu, izbailēs atlēca sāņus.
Atgriezies mājās, Urfins sāka dzīvot divatā ar ūpi, ne ar vienu nesatikaamies, neviena nemīlēdams, neviena nemīlēts.
PIRMĀ DAĻA
BRĪNUMPULVERĪTIS
NEPARASTAIS AUGS
Kādā vakarā sāka plosīties stipra vētra. Domādami, ka vētru izsaucis ļaunais Urfins Džīss, Gremoņi sarāvās no bailēm un gaidīja, ka tūlīt, tūlīt viņu mājiņas sagrūs.
Bet nekas tāds nenotika. Toties rītā, piecēlies un apskatīdams sakņu dārzu, Urfins Džīss ieraudzīja salātu dobē dažus neparasta izskata koši zaļus asnus. Šķiet, to sēklas sakņu dārzā bija atnesis viesulis. Bet, no kādas pasaules malas tās atlidojušas, tā arī palika noslēpums.
— Nupat tikai es izravēju dobes, — Urfins Džīss ņurdēja, — un atkal lien ārā šīs nezāles. Nu, pagaidiet vien, vakarā es ar jums izrēķināšos.
Urfins devās uz mežu, kur bija izlicis slazdus, un pavadīja tur visu dienu. Slepus no Huama viņš bija paņēmis līdzi pannu un taukus, mežā izcepa treknu trusīti un laizīdamies to apēda.
Atgriezies mājās, Džīss aiz pārsteiguma iestenējās. Salātu dobē bija izauguši cilvēka garumā vareni, koši zaļi augi ar iegarenām, gaļīgām lapām.
— Tas tikai ir joks! — iesaucās Urfins. — Šīs nezāles ir ļoti steigušās!
Viņš piegāja pie dobītes un parāva vienu augu, lai izvilktu to ar visu sakni. Bet kas to deva! Augs pat nepakustējās, Urfins tikai saskrāpēja sev rokas ar asajiem dzeloņiem, kas pārklāja stublāju un lapas.
Urfins noskaitās, izlasīja no delnām dzeloņus, uzvilka ādas cimdus un atkal ņēmās raustīt augus no dobes. Bet viņam nepietika spēka. Tad Džīss apbruņojās ar cirvi un sāka cirst augus pie saknes.
Krāks, krakš, krakš — cirvis šķēla sulīgos stublājus, un augi gāzās gar zemi.
— Tā, tā, tā! — Urfins Džīss uzvaroši gavilēja. Viņš karoja ar nezālēm kā ar dzīviem ienaidniekiem.
Kad izrēķināšanās bija galā, iestājās nakts, un nogurušais Urfins aizgāja gulēt.
Nākamajā rītā viņš izgāja uz lieveņa un aiz pārsteiguma viņam mati sacēlās stāvus.
Kā salātu dobē, kur palika nepazīstamo nezāļu saknes, tā uz gludi nomīdītās taciņas, pa kuru galdnieks vilka nocirstos stublājus, — visur kā bieza siena stāvēja gari augi ar spilgti zaļām, gaļīgām lapām.
— Ak jūs man tā! — nikni ierēcās Urfins Džīss un metās kaujā.
Nocirstos stublājus un izraktās saknes galdnieks sakapāja sīkos gabaliņos uz malkas skaldāmā bluķīša.
Dārza galā, aiz kokiem, bija atmata. Tur Urfins Džīss aizvilka putrā sašķaidītos augus un dusmās izsvaidīja tos uz visām pusēm.
Darbs ilga visu dienu, līdz beidzot sakņu dārzs bija iztīrīts no audzelīgajiem iebrucējiem, un nogurušais Urfins Džīss gāja atpūsties. Viņš gulēja slikti, jo mocīja lietuvēns un visu laiku likās, ka nezināmie augi viņu ielenc un cenšas sadurstīt ar dzeloņiem.