— Ej projām, ja negribi dabūt, kā pienākas!
Džims pagriezās uz māju pusi, spārdīdams ar kāju akmentiņus un zem deguna murminādams dažādus draudus. Plēsties ar Ellu Čarla klātbūtnē viņš neiedrošinājās.
— Nabadzīte, — žēloja Ella, pieglauzdama putna izspūrušās spalvas. — Tev sāp, jā?
— Kaggi-Karr! — putns piesmakuši ieķērcās, bet kliedziens jau bija mierīgāks.
— Bez šaubām, es neatdošu tevi šim nelādzīgajam puiķelim, — Ella turpināja. — Es izārstēšu tavu spārniņu, un tu atkal lidosi brīvībā.
Aptaustīdama vārnu, Ella sajuta, ka tās labā kāja ar kaut ko aptīta. Izrādījās, ka ap kāju aptīta koka lapa, kas nosieta ar diegu.
Ella veikli atraisīja diegu, attina lapu, un viņu pārņēma neskaidra un bažīga priekšnojauta.
— Tēvoci Čarl, uz šīs lapas kaut kam vajag būt! — meitene iesaucās.
Jūrnieks un Ella sāka aplūkot lapu un dziestošās vakarblāzmas gaismā ieraudzīja ar kaut ko asu uzskrāpētu zīmējumu. Uz tās bija attēlotas divas galvas: viena ar platmalainu, smailu cepuri, apaļa ar apaļām acīm, bet otra — ar garu degunu un piltuvei līdzīgu cepuri. Zīmējums bija izdarīts ar dažiem vilcieniem, bet ļoti izteiksmīgs.
Uzskatot šīs galvas, Ella gandrīz paģība aiz pārsteiguma.
— Tēvoci Čarl, — viņa iekliedzās, — bet tie taču… tie taču… ir Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs!
Vēlreiz apskatot lapu, jūrnieks un Ella atklāja, ka zīmējumu krusto biežas taisnas līnijas, kas zem taisna leņķa saiet kopā.
— Ko tas varētu nozīmēt, tēvoci Čarl? — jautāja meitene.
Pieredzējušais ceļotājs tūlīt apķēra.
— Zvēru pie enkura! — viņš iesaucās. — Tavi draugi ir aiz restēm! Ar viņiem kaut kas atgadījies, un viņi lūdz tavu palīdzību!
— Kaggi-karr, kaggi-karr, — noķērcās vārna, un Čarls Bleks bija gatavs pat tiesas priekšā apzvērēt, ka, tulkojot cilvēku valodā, tas nozīmējot: — Jā, jā, jā!
— Mastus un buras! — ierēcās jūrnieks. — Ja šī vārna varētu runāt mūsu valodā, tā pastāstītu daudz interesanta!
Bet Kanzasā putni nerunā, un Ella ne tik drīz dabūja zināt, kas noticis ar Biedēkli un Dzelzs Malkas Cirtēju un kā viņi nonākuši postā.
CAURI TUKSNESIM
Šajā naktī fermera Džona mājās gandrīz netika gulēts. Ella lūdzās tēvu un māti laist viņu uz Burvju zemi. Čarls Bleks pieteicās viņu pavadīt. Viņš kaislīgi mīlēja dažādas briesmas un dēkas, bet te nu gaidīja tāds ceļojums, kas, salīdzinot ar braucienu pie Kuru-Kusu saliniekiem, bija viegla pastaiga. Jūrniekam ļoti gribējās savām acīm redzēt Burvju zemes brīnumus, mazos cilvēciņus Gremoņus un Mirkšķoņus, salmu Biedēkli, kas dabūjis no Gudvina sēnalu, kniepīšu un adatiņu smadzenes, Dzelzs Malkas Cirtēju ar viņa zīda sirdi, runājošos zvērus un putnus, smaragdiem rotāto pilsētu.
Pierunāt fermeri un viņa sievu nebija viegli — Džons un Anna neparko negribēja šķirties no meitas. Galu galā Ellas asaras un Čarla Bleķa daiļrunība uzvarēja.
Pēc tam kad Ellas vecāki bija devuši piekrišanu, sagatavošanās veicās ātri. Čarls Bleks un Ella aizbrauca uz tuvējo pilsētiņu pie Džeimsa Gudvina, kuram tur piederēja pārtikas preču veikaliņš.
Bijušais burvis, sastapdams Ellu, ārkārtīgi priecājās un ļoti laipni apsveica jūrnieku Čarlu, kad uzzināja, ka tas ir viņas krusttēvs.
Ella izstāstīja Gudvinam par dīvaino vēsti no Burvju zemes un parādīja viņam zīmējumu.
Gudvins, kas no mierīgas sēdēšanas aiz letes bija pieņēmies resnumā, ilgi un uzmanīgi apskatīja zīmējumu un pēc tam lepni teica:
— Esmu pārliecināts, ka šo lapu atsūtīt sadomājušas gudrās Biedēkļa smadzenes. Bet kas viņam tās iedeva? Es! Vai nav tiesa, Ella, ka es nemaz nebiju tik slikts burvis?
— Jā, jā, protams, — Ella labprāt piekrita un jautāja: — Bet vai jūs nāksiet mums līdzi uz Burvju zemi izglābt Dzelzs Malkas Cirtēju un Biedēkli?
Jautājums Gudvinu pārsteidza, un viņš ilgi pārdomāja. Pēc tam noteikti atbildēja:
— Nē, nebraukšu! Man pietiek burvju, feju un visādu burvību!
Čarls Bleks pačukstēja krustmeitai, ka no tik bailīga palīga viņu riskantajā ceļojumā būtu maz labuma, un Ella piekrītoši pamāja.
Agrā, jaukā rītā Čarls Bleks, Ella, sunītis Totiņš un vārna devās uz ziemeļrītiem, tajā virzienā, kurp viesulis vairāk nekā pirms gada bija aiznesis mājiņu — kulbu ar Ellu un Totiņu. Gāja kājām, nakšņoja uz lauka teltī, kuru Čarls pats sašuva no nemirkstošas zīda drānas. Teltij bija dubultsienas, to varēja piepūst ar gaisu, un tad tā pārvērtās par plostu. Ar šo plostu ceļotāji pārcēlās pār upēm, kas gadījās ceļā.
Un tā pēc dažām dienām kļuva jūtams Lielā tuksneša tuvums. Svelmaina vēja elpa svilināja gājēju iedegušās sejas. Akas un avoti gadījās ļoti reti, un jūrnieks Čarls katrā apmetnē papildināja ūdens krājumus. Ceļu sāka šķērsot ar retu zāli apaugušas smilšu kāpas, kur slēpās milzīgas ķirzakas, kas reizēm izbāza no alām neglītās galvas. Ķirzakas izskatījās tik briesmīgas, ka pat drošsirdīgais Totiņš neiedrošinājās tām uzbrukt. Dienas bija neciešami karstas, bet naktis aukstas.
Beidzot ceļinieki iegāja pēdējā mežā, kas auga ceļā uz Burvju zemi. Tālāk, aiz meža, sākās Lielais tuksnesis — neaptverama smilšu jūra. Censties tuksnesi pāriet kājām nebūtu bijis nekādas jēgas.
Te, mežā, Čarls Bleks atrada sauszemes kuģa būvei piemērotus materiālus. Bet darba rīku viņam bija atliku likām.
Kad sauszemes kuģis uz platiem riteņiem, ar augstu mastu, zemiem bortiem iežogotu klāju bija gatavs, jūrnieks un Ella izvēla to mežmalā. Lielais tuksnesis viņu priekšā izpletās bez gala, bez malas, draudīgs un svinīgs savā sastingušajā klusumā, mazliet viļņains, un pa to, viegli čabēdami, virpuļoja vēja dzenāti, sīki dzelteno smilšu graudiņi.