— Vārna! Zvēru Pie Kuru-Kusu rifiem, ka tur atgriežas vārna! — ieaurojās Carls ar nez kur atgūtiem spēkiem.
Kāds viņiem būs labums no šīs atgriešanās, to vecais jūrnieks nezināja, bet ar sirdi nojauta, ka putns neatgriežas bez nolūka. Lūk, viņa vairs nav tālu, jūrnieks redz, ka tā lido ar pūlēm, spēcTgi un strauji vicinādama spārnus, lai noturētos gaisā.
Kaut kas vilka putnu pie zemes. Kas? Jūrnieka vērīgās acis saskatīja, ka tas bija milzīgs vīnogu ķekars, ko vārna turēja knābī.
— Vīnogas! — vētraini ierēcās Čarls. — Ella, manu bērniņ, attopies! Mēs esam glābti!
Ella ne dzirdēja, ne saprata.
Vārna nolaidās smiltīs ratu tuvumā. Čarls paķēra vīnogu ķekaru, norāva dažas ogas, ielika Ellas puspievērtajās lūpās un paspieda. Vēsā sula ietecēja meitenes kaklā, un viņa atguva samaņu^
— Tēvoci Čarl… Kas tas ir? Ūdens?
— Kaut kas labāks! Tās ir vīnogas! Un zini, kas tās atnesa? Vārna!
— Kaggi-Karr! — atsaucās vārna, uzdzirdusi, ka runā par viņu.
Norijusi dažas vīnogas, Ella atspiedās uz elkoņa, un viņas skatiens krita uz bezjūtīgo Totiņu.
— Totiņ, mīļais! Arī tu mirsti nost aiz slāpēm…
Trīs ogas uzreiz atdzīvināja sunīti, tas atvēra acis, pakustināja astīti.
Pārliecinājies, ka viņa komanda glābta, kapteinis atļāvās arī pats atsvaidzināties ar vīnogām. Lielās, iedzeltenās ogas tā arī kusa mutē, remdēdamas slāpes un badu.
— Tās gan ir vīnogas! — jūrnieks murmināja. — Tādas es netiku ēdis pat Kuru-Kusu salā!
Jūrnieks paņēma vārnu rokās un noglaudīja viņas melnās, izspūrušās spalvas.
— Ak tu, mūsu gudriniece! Bet es, vecā žāvētā siļķe, pat dusmojos, kad tu aizlidoji. Ja tu mūs vēl pamācītu, kā tikt galā ar akmens burvju spēku, es teiktu, ka tu esi visgudrākais putns pasaulē.
Atbildes vietā vārna norija vīnogu un šķelmīgi pašķielēja ar melno aci uz jūrnieku.
"Viņa dod mājienu par vīnogām," nodomāja Čarls. "Bet ko tās mums var palīdzēt? Tikai paildzinās mūsu mokas pie šī nolādētā akmens…"
Vārna palēcās pa smiltīm, visu laiku atskatīdamās uz Čarlu un it kā aicinādama viņu sekot.
Jūrnieks piecēlās un sāka ātri iet uz kalna pusi. Un tavu brīnumu! Viņš apēda tikai dažas ogas, bet nu kājas cilājās tik viegli un brīvi, it kā viņš nebūtu veselu nedēļu badojies, it kā nebūtu bezspēkā gulējis smiltīs.
— Vējš un viļņi! — jūrnieks murmināja. — Tas ir vissarežģītākais gadījums, kādu vien esmu redzējis. Bet nu, paraudzīsim…
Klāt liktenīgā robeža, kur viņi ar Ellu vienmēr bija pakrituši bez spēka, bez gribas. Nu, un kā? Čarls turpināja soļot tikpat brīvi!
— Urā, urā! — viņš iekliedzās. — Ella, šurp! Mēs esam glābti!
Neko nesaprazdama, Ella pieskrēja pie tēvoča un tikai tad aptvēra viņa vārdu nozīmi.
— Tēvocīt Čarl, ātrāk, ātrāk no šejienes projām!
— Jā, tev taisnība! Kas zina, cik ilgi turpināsies vīnogu burvestīgā iedarbība? Jāpasteidzas!
Ātrumā sasvieduši mugurmaisos šo to no pārtikas, paķēruši telti un nerūpēdamies par palikušajām mantām, ceļinieki pameta šausmīgo vietu. Totiņš jautri lēkāja, bet vārna laidās pa priekšu, rādīdama ceļu.
Kad bija noietas kādas trīs jūdzes un apburtais akmens vairs nebija redzams, ceļinieki apstājās. Viņi noēda vēl dažas vīnogas un ar jauniem spēkiem soļoja uz priekšu. Šajā dienā viņi veica pusi attāluma līdz kalniem.
Rītā ceļinieki pamanīja, ka vārnas nav. Bet viņiem nevajadzēja ilgi minēt, kur tā palikusi. Putns atlaidās ar jaunu vīnogu ķekaru knābī.
— Velns parāvis! — purpināja Čarls, dalīdams savai komandai sulīgās ogas. — Nekad dzīvē nevarētu iedomāties, ka man būs tāds savāds sagādnieks!
BRĪNIŠĶĪGO VĪNOGU IELEJA
Ieleja starp divām uz priekšu izvirzītām kalnu atradzēm izskatījās priecīga un laipna: pa vidu tecēja strauja upīte, kas sākās augstu kalnos mūžīgo sniegu apvidū. Tās krastos auga augļu koki. Aizsteigušies pie upītes, ceļinieki nodzērās vēso, garšīgo ūdeni, pēc tam iegāja zaļā pļavā, kuru izraibināja spilgtas, neparastas puķes. Un tad notika kas dīvains.
Vārna ceremoniāli palieca galvu uz sāniem un kaut kādā īpašā, ļoti skaidrā balsī pateica:
— Kaggi-Karr!
— To jau mēs esam dzirdējuši! — ne visai laipni atsaucās Totiņš.
— Dzirdējāt, bet nesapratāt, — atcirta vārna. — Tas ir mans vārds. Man ir tas gods stādīties priekšā: Kaggi-Karr, pirmā pils virtuves ēdienu nogaršotāja Smaragda pilsētas valdnieka Biedēkļa Gudrā galmā!
— Ak, piedodiet! Ļoti patīkami iepazīties! Mani sauc Toto! — sunītis pieklājīgi palocījās.
Jūrnieks Čarls, sēdēdams zemē un klausīdamies šajā sarunā, galīgi apstulba, bet Ella līdz asarām smējās par viņa izbīli.
— Tēvoci Čarl! Attopies taču! — viņa raustīja jūrnieku aiz piedurknes. — Es taču tev vai simt reižu esmu stāstījusi, ka Burvju zemē dzīvnieki un putni sarunājas!
— Otra stāsts ir viena lieta, bet dzirdēt paša ausīm — pavisam kas cits, — iebilda jūrnieks. — Tātad mēs tiešām esam iekļuvuši Burvju zemē. Tomēr, kā tad tas iznāk, ko?
Čarls vēl nevarēja attapties no pārsteiguma. Platām acīm viņš uzlūkoja gan vārnu, gan Totiņu.
— Tas viss ir ļoti vienkārši, — sacīja vārna. — Tur nav ko brīnīties. Tūlīt var redzēt, ka jūs esat ieradies no zemes, kur nepazīst burvības.