— Nu, ja tu esi sākusi runāt, Kaggi-Karr, tad pastāsti mums, ko nozīmē mīklainā vēstule, kas mūs aicināja šajā grūtajā ceļojumā.
— Jā, jā, Kaggi-Karr, — piebalsoja Ella, — atklāj mums vēstules noslēpumu.
— Mans stāsts būs ļoti garš, — atbildēja vārna, — un es labāk to atliktu uz ritu. Bet, lai jūs nomierinātu, es pateikšu, ka Dzelzs Malkas Cirtējs un Biedēklis toreiz, kad es izlidoju pie jums uz Kanzasu, bija sveiki un veseli. Gluži vienkārši, viņi sēd cietumā augstā torņa galotnē…
— Gluži vienkārši! — ar asarām acīs iesaucās Ella.
— Kā redzams, tev viņu nemaz nav žēl!
Kaggi-Karr apvainojās. Viņa ilgi klusēja, pēc tam sarūgtināta teica:
— Protams, man viņu nemaz nav žēl! Es vienaldzīgi atstāju viņus nelaimē, neņēmu viņu vēstuli, nelaidos ar to pāri trejdeviņām zemēm, kur man draudēja neskaitāmas briesmas…
Ella sakaunējās.
— Mīļā, labā Kaggi-Karr, piedod man! Kā es varēju tev pateikt kaut ko tādu!
Vārnai pārgāja dusmas.
— Labi iau, labi, citā reizē padomā par saviem vārdiem. Taa tā, es teicu, ka viņi sēd tornī, bet nepateicu galveno: ienaidnieks, kas viņus ieslodzīja, draud mūsu draugus iznīcināt, ja viņi nepadosies tā gribai…
Ella pietrūkās augšā.
— Ko tad mēs vēl sēdam? Nekavējoties jāsteidzas viņus glābt!
— Tu atkal neļāvi man pabeigt, — pārmeta vārna.
— Viņiem piešķirti seši mēneši pārdomām, bet no šī laika nav pagājusi ne puse. Tātad laika mums vēl atliku likām.
— Bet4 saprotams, mums nav ko kavēties, — sarunu noslēdza Carls Bleks. — Rīt pat dosimies tālāk ceļā, bet šodien pienācīgi jāatpūšas. Vakariņām jāsadabū kaut kas pamatīgāks. Vai šajā upītē ir zivis?
— Ir, tēvoci Čarl, un ārkārtīgi garšīgas! — atsaucās vārna. — Kas attiecas uz mani, tad man ļoti garšo jēlas zivis.
— Bet man — ceptas! — teica Ella.
— Bet man — vārītas! — teica Totiņš.
Čarls Bleks sāka taisīt makšķeri. No matroža cepures oderes viņš izvilka aukliņu un āķi, ar vienu no sava naža asmeņiem nogrieza garu maiksti kātam, pludiņu pagatavoja no meldra.
— Vajadzīga ēsma! — viņš sacīja.
Starp kokiem lidinājās neparasti krāšņas un spilgtas nokrāsas vaboles: smaragdzaļas ar sarkaniem un zeltītiem lāsumiem. Bet tās bija tik izveicīgas, ka jūrnieks nevarēja nevienu noķert. Arī Ella veltīgi izskrējās pēc vabolēm. Palīgā nāca Kaggi-Karr. Ar savu spēcīgo knābi tā lidojumā iecirta vienai vabolei, otrai, trešai… Ella nejaudāja tās uzlasīt vien.
Ceļinieku apmetnes tuvumā upīte bija izplūdusi kā plašs dīķis, kurā auga ūdensrozes. Tur krastā arī apsēdās Čarls ar makšķeri, uzdodams Ellai salasīt sausus zarus ugunskuram.
Uz košanos nebija ilgi jāgaida. Pludiņš tūlīt nogrima, Čarls piecirta, un aukla saspringa līdz pēdējai iespējai. Ar drošu roku jūrnieks izvilka lomu, un uz krasta drīz vien spārdījās liela zivs, līdzīga līnim, ar gaišzilām zvīņām.
-Šo zivi pie mums sauc par kroksu, — paskaidroja Kaggi-Karr, kas ar interesi bija noskatījusies makšķerēšanā.
Pusstundā Čarls izmakšķerēja desmit kroksu, bet apmetnē jau kūpēja dūmi: Ella bija iekurinājusi ugunskuru.
Savā sulā izceptie kroksi tika noēsti ar milzīgu apetīti. Saldajam ēdienam noderēja vīnogas un lieli rieksti ar plānu čaumalu, zem kuras atradās maigs, smaržīgs mīkstums.
Paēduši vakariņas, ceļinieki tīksmi atlaidās sulīgajā zālē.
— Kaggi-Karr, — teica jūrnieks, — pastāsti mums, kur tu sadabūji burvju vīnogas, kas mūs paglāba no bojā ejas?
Vārna saslējās un cienīgi iesāka:
— Jūs, cilvēki, esat ārkārtīgi neapķērīgi. Kad jūs sagūstīja apburtais Gingemas akmens, es, jāatzīstas, šausmīgi dusmojos, ka jums neienāk prātā izlaist mani no būra. Un tikai Ella aptvēra, ka akmenim nav varas pār mani, Burvju zemes iemītnieci…
Ella nosarka par nepelnīto uzslavu un teica:
— To es aptvēru vēlāk, bet brīvībā tevi palaidu, lai tu neaizietu bojā līdz ar mums.
— Tas dara godu tavai labajai sirdij. Tikusi brīvībā, es lidoju uz kalniem un visu laiku domāju, kā jums palīdzēt. Bet ko es, vienkārša vārna, varēju izdarīt pret varenās fejas burvībām? Un tad man ienāca prātā doma griezties pēc palīdzības pie Villinas. "Villina ir stiprāka par Gingemu," — es domāju. "Viņa taču savaldīja viesuli, viņa uzsvieda mājiņu ļaunajai burvei virsū. Droši vien Villina zinās, kā pārspēt akmens burvestības…" Un es lidoju uz Dzelteno zemi. Veselas sešas diennaktis es lidoju uz turieni. Vietējās vārnas man parādīja ceļu uz Dzelteno Villinas pili. Kalpotāji mani tūlīt ieveda pie labās burves. Aizkustināta noklausījusies manu stāstu, Villina jautāja:
"Ella? Tā ir meitene, kas pagājušajā gadā bija te un atmaskoja Gudvinu?"
"Jā," es atbildēju, "Ella ieradusies glābt savus draugus Biedēkli un Dzelzs Malkas Cirtēju."
"Ellai jāpalīdz," teica Burve, "viņa ir laba un drosmīga meitene."
Villina izvilka no savas mantijas krokām mazmazu grāmatiņu, uzpūta tai un…
— Un tā pārvērtās par milzīgu sējumu! — nobeidza Ella.
— Pareizi, — piebalsoja vārna. — Villina sāka šķirstīt burvju grāmatu. Viņa murmināja:
"A… ananāsi, armija, argus… B… balons, baklažāni, banāni… V… vāceles, vafeles, vāzes… Atradu: vīnogas! Klausies, Kaggi-Karr: bambara, čufara, skoriki, moriki, turabo, furabo, loriki, joriki… Lielā tuksneša malā
Appasaules kalnu ielejā aug burvju vīnogas. Tikai tās var atņemt spēku apburtajiem akmeņiem, ko Gingema salikusi ceļā uz savu valstību."
Grāmata saruka un nozuda burves apģērba krokās. Villina jautāja:
"Vai daudz ūdens palika taviem draugiem, kad tu aizlidoji?" — "Ceturtdaļmuciņas," es atbildēju.
"Tad šodien pret vakaru tavi draugi būs pagalam," — teica burve. "Tuksnesis viņus nonāvēs."