Mani pārņēma šausmīgas bēdas.
"Vai tiešām nav nekāda līdzekļa, lai viņus glābtu?" es izmisumā iesaucos.
"Neskumsti, tāds līdzeklis ir," mierīgi noteica burve.
Viņa uzkāpa uz savas pils jumta, paslēpa mani zem savas mantijas, skaļi noskaitīja buramos vārdus, ko es neiegaumēju, un, kad atkal izvilka mani no mantijas, mēs jau atradāmies šajā pašā ielejā, pie vīnogulāja, no kura nokarājās burvju vīnogu ķekari.
Villina ieteica man iestiprināties, es apēdu kādas desmit ogas un sajutu neparastu spēku pieplūdumu. Burve norāva lielu ķekaru un pasniedza man.
"Tagad lido un nekavējies," viņa pavēlēja.
"Bet kāpēc jūs, kundzene, nevarētu vienā acumirklī aizlaisties pie maniem mirstošajiem draugiem?" — es jautāju. "Novediet līdz galam cēlo darbu, ko jūs tik labi iesākāt."
"Tu muļķa putns," burve iebilda. "Mani buramvārdi nevar mani pārnest pāri Burvju zemes robežām, bet, ja es iešu kājām, tas prasīs pārāk daudz laika."
Es visu sapratu, pateicos burvei un lidoju pie jums. Pārējo jūs jau zināt, — bikli pabeidza vārna.
Kaggi-Karr stāsta satricināti, cilvēki ilgi klusēja. Pēdīgi jūrnieks ierunājās:
— Jā, Kaggi-Karr, tu esi īsts draugs, un es izlūdzos tev piedošanu par ļaunajām domām, kas man par tevi iekrita prātā. Un zvēru pie kompasa, ja tu kalpotu uz mana kuģa, es tevi ieceltu par bocmani!
Jūrnieka lūpās tā bija augstākā uzslava.
CEĻŠ KALNOS
Rītā Kaggi-Karr uzsāka stāstu par Biedēkļa un Dzelzs Malkas Cirtēja nedienām. Vārna nezināja visus sīkumus par Urfinu Džīsu un nemācēja paskaidrot, kā atdzīvojušies viņa taisītie koka zaldāti.
Pēc Kaggi-Karr vārdiem iznāca, ka Urfins Džīss ir varens burvis, un cīņa ar to klausītājiem iztēlojās ļoti grūta. Bet viņi no visas sirds ienīda skaudīgo un cietsirdīgo diktatoru.
Par Rufa Bilāna zemisko nodevību visi izjuta vislielāko nicināšanu.
Toties Biedēkļa un Dzelzs Malkas Cirtēja varonīgā nostāja Ellu aizkustināja līdz asarām, bet jūrnieks teica, ka tādus drosmīgus puišus viņš katrā laikā ņemtu līdzi bīstamos jūras braucienos. Dina Hiora un Faramanta uzticību un vīrišķību Čarls Bleks un Ella novērtēja ļoti atzinīgi.
— Lūk, kā tas viss gadījās, — pabeidza savu stāstu Kaggi-Karr.
— Un kas notika ar Garbārdaino Kareivi un Vārtu Sargu?
— Kad viņi pēc pilsētas ieņemšanas nokļuva gūstā, es viņus vairs netiku redzējusi. Bet mans paziņa pilsētas zvirbulis stāstīja, ka viņus turot pagrabā un barojot diezgan ciešami. Acīm redzot, Urfins Džīss cer viņus pārvilināt savā dienestā.
— Tas nu gan nekad nenotiks! —pārliecināti iesaucās Ella.
— Es arī domāju tāpat, — piekrita vārna.
— Jā, šis Urfins Džīss ar savu koka karaspēku ir nopietns pretinieks, — domīgi teica vienkājainais jūrnieks.
— Mēs tiksim ar vinu gala, tēvoci Čarl? — jautāja Ella.
— Tu aizmirsti gudro likumu: vispirms vienas rūpes, tad otras. Kad pāriesim kalnus, tad arī domāsim par cīņu ar Urfinu Džīsu.
— Kaggi-Karr, bet kā tev laimējās mani sameklēt? — pajautāja Ella.
— Nu, man jāsaka, tas nebija viegls uzdevums, — atbildējā vārna, piepūzdamās aiz lepnuma. — Es pārlidoju tuksnesi ar labu ceļa vēju, un tad sākās galvenās grūtības. Jūs saprotat, es taču nevarēju pajautāt pirmajam pretimnācējam: "Kur te iet ceļš uz Kanzasu?" Man vajadzēja piezagties cilvēkiem, noklausīties to sarunas, uzzināt vietu nosaukumus… Klejojumos pagāja vairākas nedēļas. Spriediet paši, cik liels bija mans prieks, kad beidzot es izdzirdu pazīstamo vārdu "Kanzasa". Kopš tā laika es ar katru dienu tuvojos mērķim. Un, lūk, es ieraudzīju un iztālēm pazinu tevi, Ella, kaut redzējusi biju tikai vienu vienīgu reizi, kad tu noņēmi Biedēkli no mieta. Aiz sajūsmas es pazaudēju parasto piesardzību un pielaidu sev pārāk tuvu to pretīgo puišeli ar akmeņiem…
— Kaggi-Karr, tu esi veikusi neparastu varoņdarbu! — dedzīgi iesaucās Ella. — Ne par velti Biedēklis un Malkas Cirtējs sūtīja tieši tevi.
— Var jau būt, ka tā, — ar liekuļotu vienaldzību piekrita vārna un piebilda: — Tagad jūs atpūtieties, bet es aizlaidīšos pameklēt ceļu pāri kalniem.
Viņa pacēlās gaisā un aizlidoja. Čarls Bleks lika Ellai spēcināties miegā, bet pats sāka gatavoties grūtajam pārgājienam.
Vienkājainais jūrnieks izmakšķerēja pāris desmitus kroksu, iztīrīja tos un pakāra žāvēties karstā saulē. Uz citas aukliņas viņš sakāra sulīgos vīnogu ķekarus, lai tie pārvērstos rozīnēs.
Pēc tam viņš ķērās pie apaviem, savam zābakam un Ellas kurpēm viņš piesita rādzes, lai tie uz klintīm un ledus neslīdētu, bet savā koka kājā iedzina spēcīgu naglu ar aso galu uz leju. Totiņam jūrnieks uztaisīja stipras kurpītes no mīkstas koka mizas, lai sunītim nesaltu kājas, kad būs jāiet pa ledāju.
Visas šīs rūpes un raizes jūrniekam aizņēma visu dienu. Kaggi-Karr atgriezās vēlu vakarā, stipri nomocījusies.
— Ir gan kalni, — vārna gurdi nokrekstēja, nolaidusies zālē. — Ne velti runā, ka tiem pāri neesot pārgājis neviens cilvēks. Bet no manis tie neizmuks, nē, nē! Šodien es lidoju uz rietumiem no nometnes, rīt došos uz austrumiem.
Ceļiniekus iemidzināja ūdenskrituma šalkoņa. Tas gāzās lejā no kalniem.
Ellai visu nakti sapņos rādījās Urfina Džīsa zaldāti, kas ar koka kājām klabināja dzeltenā ceļa ķieģeļus.
Nākamajā dienā vārna atkal nozuda kalnos.
Klaiņodams pa ieleju, Čarls atrada meža ķirbjus, izskatā līdzīgus lieliem bumbieriem. Jūrnieks ļoti nopriecājās par atradumu. Dažiem gatavajiem augļiem viņš nogrieza augšgalus, izkasīja ārā mīkstumu un sēklas, apžāvēja augļus saulītē, un no tiem iznāca jaukas ūdens blašķes, vieglas un izturīgas. Čarls izdrāza no korķozola mizas aizbāžņus, un nu blašķes ar ūdeni varēja ievietot mugursomās.