Kaggi-Karr atgriezās, kad saule vēl stāvēja augstu virs apvāršņa. Viņai bija triumfējošs izskats.
— Atradu! Atradu! — jau no tālienes viņa sauca. — Veltīgi kalni gribēja mani pievilt, es izrādījos viltīgāka!
Kāri rīdama lielus cepta kroksa kumosus, vārna stāstīja:
— Taciņa, protams, nav no vislabākajām, bet izspraukties pa to var. Un labi, ka tā iet pa pāreju, kas stipri zemāka par galveno grēdu. Teikšu bez lielīšanās, tēvoci Čarl, ka ne katrs putns būtu atradis šo pāreju starp grēdu un virsotņu sablīvējumiem…
— Zvēru pie visām pasaules vārnām, es no pirmā acu uzmetiena, Kaggi-Karr, sapratu, ka tu esi neparasts putns, — apgalvoja jūrnieks.
Ella piemetināja:
— Ne jau velti tieši tu ierosināji Biedēklim domu dabūt smadzenes.
Kaggi-Karr jutās ļoti apmierināta ar uzslavām un teica:
— Rīt, gaismiņai austot, dodieties ceļā, jo ceļš būs tāls un grūts.
Čarlam nebija speciālu rīku kāpšanai kalnos: ne kāšu, ko iecirst klintīs, ne virvju kāpņu un cita, bet to arī nevajadzēja. Vārnas vadībā viņi izvairījās no slīpumiem, apgāja bezdibeņus, kuru dziļumos dobji šalca ūdens straumes.
Bīstamās vietās Bleks un Ella sasējās ar virvi, un meitene paņēma Totiņu uz rokām.
Bija jau noieta ceļa lielākā daļa, kad gadījās neparedzēts šķērslis: dziļa plaisa klintī. Plaisa bija tik plata, ka pārlēkt tai pāri nevarētu pat Ella, nemaz nerunājot par Čarlu ar viņa koka kāju.
Apmulsušie ceļinieki apstājās. Kaggi-Karr apjuka vairāk par visiem: viņa taču bija vainīga — pārlidodama kalnus, viņa nebija piegriezusi vērību šai plaisai, kas no augšas izskatījās pēc tieva diedziņa. Ko darīt?
— Paskatīšos, vai nevar apiet apkārt, — pateica vārna un aizlaidās izlūkot.
Pēc pusstundas viņa atgriezās vīlusies.
— Visapkārt tādas klintis un bezdibeņi, ka izspraukties cauri nav iespējams, — viņa ziņoja.
Skumji smaidīdama, Ella atcerējās:
— Mans draugs Biedēklis teiktu: "Lūk, dziļa bedre, pār kuru nepārlēksi. Bedres pāriet pa tiltiem. Tātad jāuzceļ tilts."
Jūrnieks Čarls pietrūkās ar apskaidrotu seju.
— Ella, tu man pateici lielisku ideju. Mēs uztaisīsim tiltu!
— Tēvoci Čarl, te nav neviena koka! Vai tiešām tu gribi atgriezties Brīnumaino vīnogu ielejā?
— Vai tu aizmjrsi, ka man mugursomā atrodas vispār- vērtīgais audekls? Šodien tas mums pārvērtīsies par tiltu!
Čarls sameklēja stipras auklas kamolu, atritināja garu pavedienu un, salicis divkārt, pārsvieda pār plaisu, cenzdamies aizmetināt aiz klints izciļņa. Kad tas bija izdevies, viņš stingri novilka abus auklas galus un nostiprināja savā pusē. Operācija tika atkārtota vairākas reizes, un pār bezdibeni nostiepās stipri savilktās auklas.
Ella skatījās neizpratnē.
— Tēvoci Čarl, pa tādu aukliņu var noiet tikai zvirbulis!
— Nesteidzies, meitenīt, tie mums būs tikai tilta balsti, bet pats tilts — lūk, šis!
Jūrnieks sadabūja vispārvērtīgo audeklu, blīvi piepūta to, un milzīgs, ciets spilvens uzgūlās uz auklām, izveidodams drošu pāreju. Ella pat sāka lēkāt aiz sajūsmas.
Čarls uzmanīgi pārrāpoja pār tiltu, palīdzēja pārkļūt Ellai un Totiņam. Gaiss no audekla tika izlaists, audeklu novietoja mugursomā, jūrnieks savilka auklu, atjautīgi aprēķinātie mezgli atraisījās, un Čarls satina auklu.
Kompānija devās tālāk.
Drīz vien viņi pārgāja pāreju, apkārtne kļuva piemīlīgāka, nogāzes vairs nebija tik klinšainas un stāvas, un tajās jau sāka parādīties koki. Te ceļinieki pārnakšņoja.
Nākamajā rītā viņi nonāca kalna piekājē. Viņu priekšā pavērās Zilās zemes plašumi.
Ella no pirmā acu uzmetiena pazina skaisto Gremoņu zemi.
Jā, tur biia tās zaļās pļaviņas, ko ieskāva koki ar gataviem, sulīgiem augļiem un greznoja baltu, zilu un violetu puķu dobes. No kokiem smalkās, dīvainās balsīs Ellu apsveica zeltainzili, sarkankrūtaini papagaiļi. Dzidros strautos lēkāja sudrabainas zivtiņas.
Neparasti skaistā ainava Ellai un Totiņam bija pazīstama, bet jūrnieks Čarls nonāca neaprakstāmā sajūsmā. Viņš bija apmeklējis daudzas zemes, redzējis daudz skaistu vietu, bet kaut ko tik lielisku nekur nebija sastapis.
Un, tāpat kā iepriekšējā reizē, aiz kokiem parādījās visjocīgākie un mīlīgākie cilvēciņi, kādus tikai var iedomāties. Ella pazina Gremoņus, kas bija ģērbušies gaišzilos samta svārciņos, šaurās biksēs un stulmu zābakos ar atlokiem. Gremoņiem galvā bija smailas platmales ar kristāla bumbiņām galā un maigi šķindošiem zvārgulīšiem gar platajām malām.
Gremoņi draudzīgi uzsmaidīja Ellai, nolika platmales zemē, lai zvārgulīši ar savu šķindoņu netraucētu sarunāties, un vecākais no viņiem teica:
— Apsveicam tevi un tavu ceļa biedri mūsu zemē, Nositēja Namiņa Feja! Mēs priecājamies, ka tu atkal mūs apmeklē. Bet ar ko tu šoreiz atlidoji?
— Es kājām pārnācu pār kalniem un ļoti priecājos jūs atkal redzēt, mani mīļie draugi!
Viens no Gremoņiem neuzticīgi iejautājās:
— Vai tad Fejas staigā kājām?
Ella iesmējās.
— Bet es taču jums jau toreiz teicu, ka esmu visparastākā meitene!
Vecākais Gremonis pārliecināti iebilda:
— Parastās meitenes neatlido Nositējā Namiņā un nenosēstas — krak! krak! — ļaunām burvēm uz galvas. Parastās meitenes neaizlido uz mums nezināmo Kanzasu ar sudraba burvju kurpītēm!
— Es redzu, ka jums labi zināmi mani piedzīvojumi, — brīnījās Ella. — Nu, labi, jūs jau nepārliecināšu, lai tad es arī būtu Feja. Bet, lūk, mans tēvocis Čarls. Viņam nav kreisās kājas, un tomēr viņš ir vislabākais, visjaukākais tēvocis pasaulē!
Gremoņi, kas jau bija paguvuši uzlikt platmales, zemu paklanījās jūrniekam, un zvārgulīši melodiski ieskanējās.