Mazie cilvēciņi raudzījās uz Čarlu Bleķu ar zināmām bailēm: salīdzinot ar viņiem, jūrnieks likās īsts milzis, kaut īstenībā viņš bija normāla vidēja auguma.
Čarls tikai tagad saprata, kāpēc šos cilvēciņus sauca par Gremoņiem. Viņu apakšžokļi visu laiku kustējās, it kā viņi kaut ko gremotu. Starp citu, Čarls Bleks drīz pierada pie šis viesmīlīgo cilvēciņu īpatnības un drīz vien to vairs neievēroja.
— Kā jums klājas, mīļie draugi? — Ella apjautājās.
— Slikti! — atbildēja Gremoņi un sāka rūgti raudāt.
Un, lai zvārgulīši ar savu šķindoņu netraucētu raudas,
viņi atkal noņēma platmales un nolika tās zemē.
— Tu mūs atbrīvoji no viltīgās Gingemas, bet viņas vietā ieradās ļaunais burvis Urfins Džīss, — stāstīja vecākais Gremonis. — Viņš atdzīvināja lāčādu un briesmīgos koka zaldātus. Urfins Džīss nogāza mūsu izvēlēto valdnieku Prēmu Kokusu un sagrāba varu pat pār Smaragda pilsētu.
— Bet tā taču ir tālu no jums, kāpēc gan jums ir slikti? — jautāja Ella.
— Urfins atsūtīja uz mūsu zemi savu pārvaldnieku Kabru Gvinu ar kādiem desmit koka zaldātiem. Viņš staigā ar kokpauriem pa mūsu mājām un atņem visu, kas viņam iepatīkas.
— Es pazīstu šo Kabru Gvinu, — teica Kaggi-Karr. — Viņš ir viens no tiem nodevējiem, kas iestājās Urfina Džīsa dienestā.
— Sargieties, žēlīgā Fejas kundzene, lai Kabrs Gvins neuzzina par jūsu ierašanos šajā zemē, citādi jums klāsies slikti, — brīdināja vecākais Gremonis.
— Nē, zvēru pie dienvidjūru pirātiem, lai viņš pats piesargās! — saniknots iesaucās jūrnieks Čarls. — Viņam pašam klāsies slikti!
Sadusmotā milža izskats mazajiem Gremoņiem izlikās tik briesmīgs, ka viņi sāka trīcēt aiz izbīļa.
— Mēs ieradāmies pie jums, lai atbrīvotu Burvju zemi no Urfina Džīsa un viņa zaldātiem, — paskaidroja Ella.
Gremoņus pārņēma sajūsma un vispārēji smiekli. Zvārgulīši pie platmalēm, kuras tie paņēma rokās, skaļi iešķin- dējās.
Kalnu piekājē nebija ļaužu mitekļu, un Kabrs Gvins ar savu sardzi te nerādījās. Tāpēc Čarls Bleks nolēma sākumā apmetni ierīkot šeit. Viņš uzcēla telti jaukā augļu koku birzē.
Gremoņi nekad nebija redzējuši teltis un šausmīgi izbrīnījās, kad zem kokiem dažās minūtēs parādījās mājiņa. Pametuši draugus iekārtojamies nakts guļai, Gremoņi aizgāja.
Rītā viņi ieradās atkal un atnesa tik daudz pārtikas, ka Čarls palūdza lielāko daļu nest atpakaļ. Vecākais Gremonis pastāstīja, ka vēsts par Nositēja Namiņa Fejas atgriešanos jau aplidojusi visu zemi un ka starp Gremoņiem neatradīšoties neviena nodevēja, kas jauno vēsti izpaustu Kabram Gvinam.
Aizsūtījuši Gremoņus mājās, Čarls, Ella, Kaggi-Karr un Totiņš noturēja kara padomi. Šajā apspriedē visi vienojās, ka viņu spēki vēl ir pārāk vāji tālam un bīstamam ceļojumam uz Smaragda pilsētu. Bet viņiem ir spēcīgs sabiedrotais un uzticams draugs — Drošsirdīgais Lauva. Dzīvodams savā tālajā mežā, Lauva diez vai zina, kāda nelaime uzbrukusi viņa draugiem. Tika nolemts, ka Kaggi- Karr dosies pie viņa un ataicinās to uz Gremoņu zemi. Drošsirdīgā Lauvas pavadībā ceļot būs vieglāk un mazāk bīstami.
Vārnai tika stingri norādīts nevienam, izņemot Lauvu, neatklāt noslēpumu par Ellas un viņas ceļa biedru ierašanos Burvju zemē.
Vārna apsolīja glabāt noslēpumu un aizlaidās.
RĪKOJUMS NAV IZPILDĪTS
Līdz mežam, kur valdīja Drošsirdīgais Lauva, vārna nolidoja bez piedzīvojumiem. Uzzinājis bēdīgo vēsti par Biedēkļa un Dzelzs Malkas Cirtēja sagūstīšanu, Lauva ļoti uztraucās un pat apraudājās, slaucīdams asaras ar astes pušķīti. Bet ziņa par Ellas ierašanos viņu nomierināja. Atstājis par savu vietnieku valstībā Tīģeri, Drošsirdīgais Lauva devās ceļā. Tā kā Kaggi-Karr varēja attālumus pārvarēt daudz ātrāk, viņa nolēma pa ceļam dažas dienas uzkavēties Smaragda pilsētā.
Vispirms vārna aizlidoja uz cietuma torni pie Biedēkļa un Dzelzs Malkas Cirtēja. Sen pazudušās vēstneses parādīšanās draugiem sagādāja mežonīgu prieku: tik ilgi tā bija projām, ka viņi uzskatīja Kaggi-Karr par bojā gājušu un sagatavojās visļaunākajam.
Un te nu Kaggi-Karr rīkojās ārkārtīgi nesaprātīgi. Viņa aizmirsa, ka saņēmusi stingru priekšrakstu turēt noslēpumā Ellas ierašanos Burvju zemē. Atkal redzēdamās ar vecajiem draugiem pēc ilgas šķiršanās, Kaggi-Karr pazaudēja galvu un aiz priekiem izpļāpāja to, par ko nedrīkstēja runāt.
Vai gan vārna varēja nepalielīties ar to, ka spīdoši izpildījusi uzdevumu un atvedusi palīgā ne tikai Ellu, bet arī viņas tēvoci Čarlu Bleķu, pieredzējušu ceļotāju un neparasti veiklu dažādu izgudrojumu meistaru.
Aiz sajūsmas draugi gandrīz nospieda Kaggi-Karr savos apskāvienos, un tikai pēc tam viņa apķērās, ka izdarījusi šausmīgu muļķību, bet nu jau bija par vēlu. Lai kaut cik izlabotu notikušo, vārna lika draugiem apsolīt, ka lielais noslēpums paliks starp viņiem un vairāk neviens to neuzzinās.
Biedēklis cienīgi atbildēja:
— Paļaujies uz manām gudrajām smadzenēm: tās zina, kas ir noslēpumi un kā tos glabāt. Un zini, Kaggi- Karr, man arī ir svarīgs jaunums: Malkas Cirtējs man iemācīja skaitīt un veikt galvā visas aritmētiskās darbības līdz tūkstotim. Tas aizdzina garlaicību un man ļoti noderēs, kad es atkal uzkāpšu Smaragda pilsētas tronī.
Vārna izklaidīgi apsveica Biedēkli ar tādiem panākumiem un smagu sirdi devās uz pilsētu. Cik bēdīga izskatījās pilsēta! Tā vairs nemirdzēja iztālēm brīnišķīgajā zaļaganajā smaragdu gaismā.