Rītausmā piecēlies, galdnieks vispirms devās uz atmatu apskatīties, kas tur notiek. Atvēris vārtiņus, viņš klusi ievaidējās un bezspēcīgi apsēdās zemē, satriekts no tā, ko ieraudzīja. Nepazīstamo augu dzīvības spēks izrādījās neparasts. Neauglīgā atmatas zeme bija no vienas vietas pārklāta ar jauniem dzinumiem.
Kad Urfins iepriekšējā vakarā niknumā izsvaidīja zaļo drazu, tās drupatas bija uzkritušas arī uz sētas stabiem, uz koku stumbriem; šīs drupatas bija izlaidušas tur saknes, un no turienes rēgojās jaunie stādiņi.
Pēkšņu minējumu pārsteigts, Urfins noāva zābakus. To zoles bija apaugušas ar sīkiem, zaļiem dzinumiem. Stādiņi līda ārā no apģērba vīlēm. Ap malkas skaldāmo bluķīti visapkārt bija sazēluši jaunie asniņi. Džīss ieskrēja šķūnītī: arī cirvja kāts bija noklāts ar jaunaudzi.
Urfins apsēdās uz lieveņa un iegrima domās. Ko darīt? Aiziet no šejienes un apmesties citā vietā? Tomēr žēl atstāt labu, ērtu māju un sakņu dārzu.
Urfins devās pie ūpja. Tas sēdēja uz laktas, dienas gaismā piemiedzis dzeltenās acis. Džīss pastāstīja par savu nelaimi. Ūpis ilgi šūpojās uz kārtiņas, mēģinādams izdomāt.
— Pamēģini tos izžāvēt saulē, — viņš ieteica.
Urfins Džīss smalki sakapāja dažus jaunos dzinumus,
uzlika tos uz dzelzs plāksnes ar uzliektām malām un aiznesa atklātā vietā zem karstiem saules stariem.
— Redzēsim, vai jūs te vēl izaugsiet cauri! — viņš īgni noburkšķēja. — Ja izaugsiet, es no šejienes aiziešu.
Stādi neizauga. Saknēm nepietika spēka izlauzties cauri dzelzij. Pēc dažām stundām Burvju zemes karstā saule zaļo masu pārvērta brūnā pulverī.
— Es tomēr Huamu nebaroju veltīgi, — apmierināti teica Urfins. — Gudrs putns…
Paņēmis ķerru, Džīss devās uz Kohidu, lai savāktu no mājasmātēm pīrāgu cepamās pannas. Viņš atgriezās ar pilnu, pāri malām piekrautu ķerru.
Urfins piedraudēja ar dūri saviem stādu valsts ienaidniekiem.
— Tagad tikai es ar jums izrēķināšos, — viņš nošņāca caur sakostiem zobiem.
Sākās īsts katorgas darbs. Urfins Džīss strādāja nenoguris no ausmas līdz rietam, tikai dienas vidū mazliet atpūzdamies.
Viņš rīkojās ļoti akurāti. Izvēlējies nelielu gabaliņu, rūpīgi iztīrīja to no augiem, neatstādams ne mazāko kriksīti. Līdz ar saknēm izraktos augus viņš sasmalcināja dzelzs toverī un saklāja žāvēties pannās, ko bija noteiktās rindās salicis saulainā vietā. Brūno pulverīti Urfins Džīss sabēra dzelzs spaiņos un uzlika tiem dzelzs vākus. Spītība un neatlaidība paveica savu. Galdnieks neatstāja ienaidniekam ne mazāko spraugu.
Košzaļo, dzelkšņaino nezāļu pārņemtais lauciņš sadila ar katru dienu. Un, lūk, pienāca brīdis, kad pēdējais krūms pārvērtās vieglā, brūnā pulverītī.
Tā strādādams, nedēļas laikā Džīss bija tik ļoti nomocījies, ka gandrīz neturējās kājās. Pārkāpjot slieksni, viņš paklupa, spainis sasvērās, un daļa brūnā pulverīša nobira uz lāčādas, kas paklāja vietā stāvēja pie sliekšņa.
Galdnieks to nepamanīja; viņš pievāca pēdējo spaini, kā parasti, uzlika tam vāku, aizvilkās līdz gultai un iemiga nāves miegā.
Viņš pamodās, juzdams, ka viņu kāds neatlaidīgi rausta aiz rokas, kas bija pārkārusies pār gultas malu. Pavēris acis, Urfins šausmās sastinga: pie gultas stāvēja lācis un turēja zobos viņa svārku piedurkni.
"Nu man,beigas," galdniekam iešāvās prātā. "Viņš mani apēdīs… Bet kur gan mājā radies lācis? Durvis taču bija aizslēgtas…"
Laiks ritēja, lācis neizrādīja naidīgus nolūkus, bet tikai raustīja Urfinu aiz piedurknes, un pēkšņi bija dzirdama piesmakusi, rupja balss:
— Saimniek! Laiks celties, pārāk ilgi guli!
Urfins Džīss bija tik pārsteigts, ka velšus izvēlās no gultas: lāčāda, kas agrāk atradās pie sliekšņa, tagad stāvēja pie galdnieka gultas uz četrām ķetnām un purināja galvu.
"Tā taču atdzīvojusies mana pieradinātā lāča āda. Tā staigā, runā… Bet kas par iemeslu? Vai tiešām izbārstītais pulverītis?…"
Lai pārbaudītu savas aizdomas, Urfins griezās pie ūpja.
— Huam… Huamoko!…
Ūpis klusēja.
— Paklau, tu nelietīgais putns! — nikni uzbļāva galdnieks. — Es diezgan esmu lauzījis mēli, pilnībā izrunādams tavu nolādēto vārdu! Ja negribi atbildēt, vācies uz mežu un meklē pats sev barību!
Ūpis atbildēja samierinoši:
— Labi, labi, nevāries! Ja Huamoko, tad Huamoko, bet ar mazāk es neesmu mierā. Ko tu man gribēji jautāt?
— Vai tiesa, ka nezināmā auga dzīvības spēks ir tik liels, ka pat tā pulverītis atdzīvināja ādu?
— Tiesa. Par šo augu es dzirdēju no gudrākā starp ūpjiem, sava senča Karitofilaksa…
— Pietiek! — ierēcās Urfins. —Apklusti! Bet tu, āda, aizvācies savā vietā, netraucē man domāt!
Ada paklausīgi aizgāja pie sliekšņa un nogūlās parastajā vietā.
— Tas gan ir joks! — murmināja Urfins Džīss, nosēdies pie galda un atspiedis rokās pinkaino galvu. —Tagad vēl jautājums: vai šis joks ir man noderīgs vai ne?
Pēc ilgām pārdomām godkārais galdnieks nolēma, ka šis joks tam ir noderīgs, jo dod lielu varu pār lietām.
Tomēr vēl vajadzēja pārbaudīt, cik liels ir dzīvinošā pulverīša spēks. Uz galda stāvēja Urfina izbāztais papagailis ar zilām, sarkanām un zaļām spalvām. Galdnieks paņēma šķipsniņu brūnā pulverīša un uzkaisīja izbāznim uz galvas un muguras.
Notika kaut kas dīvains. Pulverītis, klusi čūkstēdams, sāka dūmot un izzuda. Tā brūnie putraimiņi it kā izkusa, iesūkdamies papagaiļa ādā starp spalvām. Izbāznis sakustējās, pacēla galvu, apskatījās… Atdzīvinātais papagailis savicināja spārnus un, griezīgi ķērkdams, izlidoja ārā pa atvērto logu.