Kabrs Gvins saprata, un viņa acis pārgriezās baltas aiz bailēm. Viņš sāka kliegt neprātīgā balsī:
— Iet vienam caur Tīģeru mežu? Nē, nē, nē! Labāk sūtiet mani uz raktuvēm, es strādāšu no visa spēka!
Uzjautrinātie Gremoņi kliedza:
— Bet mēs taču tevi palaižam vaļā!
— Zobenzobu tīģeriem apēšanai?… Gribu uz raktuvēm!
Atbruņotos un sasaistītos kokpaurus sakrāva kā pagales Prēma Kokusa pagalmā līdz tam laikam, kamēr izdomās, kā tos izlietot.
Ella un viņas biedri devās ceļā. Atkal, tāpat kā pirms gada, Ellas kurpītes klaudzēja uz cietā ceļa dzeltenajiem Ķieģeļiem, tikai šoreiz nevis sudraba burvju kurpītes, bet parastās, kazādas, ar cietām ādas zolēm.
Un atkal Ellai līdzās soļoja milzīgais Lauva un tecēja jautrais Totiņš, bet Biedēkļa un Dzelzs Malkas Cirtēja vietā gāja vienkājis jūrnieks Čarls, un uz viņa pleca sēdēja Kaggi-Karr. Un viņiem līdzi devās daži spēcīgi, jauni Gremoņi, kas nesa pārtiku un ceļinieku mantas.
KĀ TIKA PADZĪTI ZOBENZOBU TĪĢERI
Gremoņi pavadīja Ellu un viņas ceļa biedrus līdz savas zemes robežām. Kad aiz muguras palika pēdējās fermas un ceļa malas apņēma drūms mežs, Gremoņi nolika nesamo uz ceļa un zemu paklanījās Ellai.
— Paliec sveika, žēlīgā Nositēja Namiņa Fejas kun- dzene! Nedusmojieties par to, ka mēs neiedrošināmies iet tālāk. Bet tur ir tik baigi, tik tuksnesīgi un vientuļi…
Gremoņi sāka rūgti raudāt un nolika cepures uz ceļa, lai zvārgulīši ar savu šķindoņu netraucētu tiem raudāt.
— Sveiki, mīļie draugi, — atbildēja Ella. — Un mitējieties, lūdzami, raudāt, tagad jūs esat brīvi un, ceru, uz visiem laikiem!
— Tiesa, tiesa, bet mēs taču to aizmirsām!
Un Gremoņi sāka visi reizē smieties. Šo vientiesīgo mazo cilvēciņu noskaņojums ātri un krasi mainījās.
Kad Gremoņu augumiņi bija nozuduši aiz ceļa līkuma un apklususi viņu zvārgulīšu melodiskā šķindoņa, ceļinieki turpināja savas gaitas.
Sānis no ceļa meža stigā parādījās neliela būdiņa. Ella to pazina.
— Tā ir Dzelzs Malkas Cirtēja būdiņa! — viņa priecīgi iesaucās. — Te mēs ar Biedēkli pārgulējām nakti, bet rītā ieraudzījām pašu Malkas Cirtēju. Nabadziņš stāvēja zem koka, nekustīgs kā statuja, un iespēja tikai vaidēt. Tu atceries, Totiņ?
— Atceros, — drūmi atbildēja sunītis. — Toreiz es nolauzu zobu, kozdams viņam kājā. Atzīstos, tā bija mana kļūda, jo Malkas Cirtējs izrādījās lielisks cilvēks. Es taču nezināju, ka viņš taisīts no dzelzs, bet mans pienākums bija aizsargāt Ellu.
Jau tuvojās nakts, un ceļinieki nolēma pārnakšņot Malkas Cirtēja būdiņā, tā atbrīvodamies no nepieciešamības uzcelt telti. Tiesa, jūrniekam būdiņa izrādījās par īsu, un viņa kājas rēgojās pa atvērtajām durvīm.
Nākamās dienas vakarā Lauva teica:
— Drīz mēs nokļūsim pie mana dzimtā meža, kur es pirmo reizi sastapos ar Ellu. Tur mēs pārnakšņosim brīnišķīgā, mīkstā sūnā, zem brīnišķīgi kupliem kokiem, pie brīnišķīgi dziļa dīķa, kur dzīvo brīnišķīgas vardes ar visskaļākajām balsīm Burvju zemē.
— Brīnos, — izsmējīgi sacīja Totiņš, — kā tu izlēmi atstāt tik brīnišķīgu vietu un apmesties svešā mežā?
— Ko lai iesāk, valsts pienākumi, — nopūtās Lauva, pabikstīdams ar ķepu zelta kakla siksnu. — Ja nu reiz mani tur ievēlēja par karali…
Pēc divām dienām dzelteniem ķieģeļiem bruģētais ceļš atdūrās pret mežu, kur dzīvoja zobenzobu tīģeri. Kļuva dzirdama attāla, rupja rūkoņa, līdzīga tāla pērkona atbalsīm, un ceļiniekiem metās nelabi ap dūšu.
Čarls Bleks deva komandu apstāties.
— Jāsagatavojas pārgājienam caur Tīģeru mežu, — viņš paskaidroja.
— Ko tu domā darīt, tēvoci Čarl? Vai tev ir kāds līdzeklis? — Ella ziņkārīgi noprasīja.
— Vai tu atkal esi aizmirsusi, ka mēs nesam līdzi vispārvērtīgo audeklu? — atbildēja jūrnieks.
— Nesaprotu, kā tas varēs mums palīdzēt?
— O, tas ir spējīgs uz visādiem brīnumiem!
Jūrnieks izņēma no mugursomas audeklu un viegli piepūta to. Pēc tam izplāja uz ceļa malas, parakājās vienā no mugursomas neskaitāmajām kabatām, izvilka no turienes pudelīti ar krāsu, otiņu un ķērās pie darba.
Viņš uzkrāsoja uz audekla drausmīgu zvēra purnu ar milzīgām krēpēm, milzīgām acīm, milzīgu atvērtu rīkli, kurā rēgojās milzīgi, asi zobi..
Kad zīmējums nosausa, Čarls apgrieza audeklu un atkārtoja attēlu tā otrā pusē. Viņa fantāzija sāka kūsāt, un viņš pielika zvēram milzīgus, izliektus ragus.
Pēc tam Čarls nocirta divus tievus kociņus, nodarināja tiem zariņus un piesēja starp tiem audeklu tā, ka to varēja nest, turot aiz kārtiņām.
Kārtiņu lejas galus jūrnieks noasināja. Kad viņš tās iedūra ceļmalas mīkstajā zemē, no augstu paceltā audekla lūkojās briesmīgs zvērs. Audekls nebija visai stingri novilkts, vējš to kustināja, un tad likās, it kā nezvērs bolītu acis un ņirgtu zobus.
Čarla ceļa biedri nejutās visai omulīgi. Pat Drošsirdīgajam Lauvam kļuva baigi, Totinš smilkstēdams palīda Lauvam zem vēdera, bet Kaggi-Karr piemiedza acis.
— Pagaidiet, — pasmīnēja jūrnieks, — ne tas vien būs, zvēru pie visām burvēm un raganām!
Vakaroja. Krēsla ātri nolaidās uz zemes, un pēkšņi uzzīmētais nezvēra purns sāka spīdēt, un, jo tumšāks kļuva visapkārt, jo tas spīdēja spožāk. Likās, ka zvēra acis šķiļ zibeņus, rīkle izgrūž liesmu straumes, pa krēpēm un ragiem skraida ugunis.