Kaggi-Karr sacīja, ka tas varējis būt tikai policists.
Čarls kļuva domīgs.
— Muļķīgi, — viņš teica. — Ar muļķa zaldātiem tikt galā ir nieks, bet policistu mums nenoķert. Tas aizbēgs, sacels trauksmi, un tad mums klāsies plāni.
Par laimi tuvumā bija zemu, ļoti biezu, ērkšķainu krūmu briksnājs. Krietni saskrāpējusies, atstājusi pie dzeloņiem apģērba un spalvu skrandas, kompānija ielīda tur iekšā. Carls ar zāģīti nogrieza dažus krūmiņus, atbrīvodams vietu teltij, un drīz vien jūrnieks un Ella gulēja ciešā miegā Lauvas un Totiņa apsardzībā.
PIEDZĪVOJUMI ALĀ
Nākamajā rītā Kaggi-Karr aizlaidās izlūkos. Atgriezusies dienvidū, viņa ziņoja:
— Nekas neiznāks. Policisti stāv uz visiem ceļiem.
— Vai tiešām viss pagalam? — Ella izbailēs sasita rokas. — Un mēs nevarēsim palīdzēt saviem draugiem?
Kaggi-Karr teica:
— Vēl bērnībā dzirdēju no vectēva, vecā kraukļa, ka uz torni vedot pazemes eja. Tiesa, vectēvs stāstīja, ka eja esot jau sen sen pamesta, jo tajā ieperinājušies briesmoņi…
— Es baidos tikai no policistiem, — atzinās Ella. — Ja jau mēs aizdzinām zobenzobu tīģerus, tad ar pazemes briesmoņiem gan jau kaut kā tiksim galā.
— Bet kā lai uzzina, kur sākas ieeja? — jautāja jūrnieks.
— Lai Ella izmanto Raminas burvju svilpīti, — ieteica vārna. — Peles ložņā visur, droši vien tās zinās arī par pazemi.
— Un ja nu pēkšņi svilpīte nedarbojas? — Ella šaubījās.
— Pamēģināt taču var, — teica Totiņš.
Sirdij pamirstot, Ella papūta sudraba svilpīti.
Zālē notipināja sīkas ķepiņas, un iepriecinātās Ellas priekšā parādījās Ramina ar mazu zelta kronīti galvā.
Burvju zemē svilpīte atkal bija atguvusi spēku! Un kā vienmēr nevaldāmais Totiņš riedams metās uz pelīti, bet Ella paguva to paķert rokās.
Peļu karaliene sacīja:
— Esiet sveicināta, mīļā Feja! Šis mazais, melnais zvēriņš vēl arvien tāpat nemīl mūsu cilti?
— Ai, jūsu augstība! — iesaucās Ella. — Piedodiet man, es jūs patraucēju… Jūsu augstība, te apkārtnē ir ieeja pazemes koridorā, kas ved uz cietuma torni. Palīdziet mums to atrast.
— To izdarīt ir vieglāk nekā izvest Lauvu no magoņu lauka, — atbildēja Ramina.
Viņa sasita priekšķepiņas, un pie viņas pieskrēja vairākas galma dāmas.
— Sasauciet manus padotos, kas dzīvo Šajā apvidū, — karaliene pavēlēja.
— Tiks izpildīts, jūsu augstība!
Galma dāmas nozuda, un drīz ap karalieni sāka pulcēties mazas peles, vidējas peles, lielas, vecas peles. Kādu sirmu peļu vecenīti trīs mazmazmeitiņas atvilka uz gumijkoka lapas; pele gulēja uz muguras un nevarīgi tirināja gaisā ķepiņas.
Izdzirdušas karalienes pavēli, peles izklīda uz visām pusēm, tikai vecenīti palūdza palikt uz vietas.
— Jums, vecmāmiņ, vajadzīgs miers, — teica karaliene, — jūs esat daudz izstrādājusies savā mūžā.
— Jā, es esmu daudz un labi pastrādājusi, — vecenīte nošmakstināja bezzobaino muti. — Cik es neesmu sagrauzusi lielu, garšīgu sieru un resnu, treknu desu! Cik kaķu neesmu piemuļķojusi savā dzīvē, cik pelēnu izaudzinājusi omulīgajā aliņā…
Vecā pele aizvēra acis un iegrima svētlaimīgā snaudā.
— Mīļā māsa, — peļu karaliene teica Ellai, — tas ir pareizi, ka esat nolēmuši izmantot pazemes eju, bet arī tur jūs varat uzdurties lielām briesmām.
— Briesmoņiem, kas tur saviesušies? — jautāja Ella.
— Par briesmoņiem es nekā nezinu, bet šajā novadā apakš zemes atrodas kalnraču valstība.
— Pazemes kalnraču valstība? — Ellas acis kļuva aiz izbrīna apaļas. — Vai tas iespējams?
— Burvju zemē viss iespējams, — mierīgi atbildēja Ramina.
— Vai viņi ir ļauni? — drebošā balsī jautāja meitene.
— Kā to lai saka… Pazemes kalnrači nevienu neaiztiek, bet necieš, ka viņu lietās kāds iejaucas. Pat ar tiem, kas mēģina nolūrēt, kā viņi dzīvo, viņi apietas ļoti bargi. Un, ja jums gadīsies sastapties ar pazemes kalnračiem, esiet uzmanīgi un centieties viņus nesakaitināt.
— Un kāpēc viņus sauc par kalnračiem?
— Redziet, viņi tur rok dažādas rūdas un kausē no tām metālus. Un viņu zeme ir bagāta ne tikai ar rūdām, tur ir arī daudz smaragdu.
— Vai viņiem arī ir Smaragda pilsēta?
— Nē. Smaragdus un metālus viņi pie virszemes iedzīvotājiem iemaina pret labību, augļiem un dārzeņiem un citām ēdamlietām. Gudvins no viņiem ieguva smaragdus; tie viņam maksāja dārgi, bet viņš nerēķinājās ar izdevumiem, kad cēla lielisko pilsētu.
— Tātad kalnrači dažreiz uznāk arī virszemē?
— Viņu acis nepanes dienas gaismu, un apmaiņa notiek nakts laikā netālu no ieejas viņu zemē.
Ellai gribējās vēl izjautāt Raminu par kalnraču dzīvi, bet tajā brīdī sāka atgriezties izlūkos aizsūtītās peles. Tās pārnāca samulsušas, un, kad bija sapulcējušās visas, noskaidrojās, ka neviena no tām nebija atradusi nekādas pazemes ejas pazīmes.
— Man kauns par jums, peles! — sašutumā teica karaliene. — Vai tiešām jūsu pavēlniecei pašai būs jāiet meklēt?
— Ai nē, nē! — korī iepīkstējās peles. — Mēs iesim vēl reizi izlūkos, un tad…
— Pagaidiet, bērniņi, — teica vecā pele. — Kad es vēl biju jauna, es tiku redzējusi piecpadsmit tūkstoš soļu no šejienes uz austrumiem aizaugušas gravas mūrī kādu caurumu. Varbūt jūs to meklējat?
— O, droši vien to pašu! — sajūsmā iesaucās Ella. — Paldies, vecmāmiņ!
Peļu karaliene atguva cieņu un sacīja:
— Ejiet tajā virzienā, mīļā māsa. Bet, ja tā nav tā ieeja, piesauciet mani, un es atkal ieradīšos pie jums.
Visas peles acumirklī nozuda Totiņam par lielu vilšanos, jo viņš bija sapņojis, kā iedrāzīsies šajā milzīgajā barā un sacels tur traci.