Bet vispārsteidzošākais bija tas, ka uz šī briesmoņa muguras sēdēja cilvēks.
— Zvēru pie ūdenskritumiem! — nočukstēja jūrnieks, kas kopā ar Ellu vēroja pūķa lidojumu. — Šie kalnrači ir braši puiši! Padomā tikai — pieradināt Sešķepaini un šo mīlīgo putniņu!…
Uz zvīņneša lidojošais cilvēks brūnās drēbēs, zilu augstu cepuri galvā, izskatījās ļoti kareivīgs. Tam bija gara, bāla seja ar līku degunu, cieši sakniebtas lūpas, milzīgas, plaši ieplestas melnas acis… Un šīs acis ar nepielūdzamu niknumu raudzījās Ellā!
Meitene atcerējās Raminas brīdinājumu, ka pazemes kalnrači nevar ciest ieskatīšanos viņu azīvē.
Gaisa sargs izrāva no aizmugures garu loku.
— Tēvoci, glābies! — iespiedzās meitene un pieplaka pie akmens grīdas, novilkdama sev līdzi jūrnieku.
Tas tika izdarīts īstā laikā. Bulta nosīca pār viņu galvām un, atsizdamās koridora pretējā sienā, sašķīda gabalos. Totiņš atnesa zobos bultas uzgali. Tas bija no rūdītas dzelzs, un smaile nebija notrulusi pat no trieciena pret akmeni.
— Rifi un sēres! — iesaucās jūrnieks. — Ar šiem pazemes iedzīvotājiem sapīties ir bīstami.-Slikti klātos Gremoņiem un Mirkšķoņiem, ja šī pazemes kuģa komanda sadomātu uzkāpt augšā. Tomēr nekavēsim laiku, ejam tālāk!
— Tēvoci Čarl, mēs taču vēl neesam visu izskatījušies. Bez tam kalnracis jau aizlaidās…
— Aizlaidās? Hm… Paraudzīsim.
Jūrnieks uzlika cepuri uz ceļa spieķa, iebāza caurumā… un, trāpīgas bultas cauršauta, cepure nolidoja zemē.
— Redzēji? Kaut tikai viņš nepielavītos cieši pie loga!…
Nesarunādamies un gandrīz neelpodami, ceļinieki
atstāja bīstamo laukumiņu. Un tikai pēc tam sāka runāt, cits citu pārtraukdami, dalīdamies iespaidos par neparasto piedzīvojumu.
— Jā, tā tiešām ir Brīnumu Zeme! — iesaucās Čarls Bleks. — Un tās brīnumi ir neizsmeļami!
Jūrnieks soļoja gājiena priekšgalā, pārējie viņam sekoja.
Pēc dažiem simtiem soļu kompānija nonāca pie biezām, cieši noslēgtām durvīm.
SASTAPŠANĀS AR BIEDĒKLI UN DZELZS MALKAS CIRTĒJU
— Ne velti mēs pārcietām tik daudz briesmu, — priecīgi ierunājās Čarls Bleks. — Eja patiešām mūs novedusi pie cietuma torņa.
— Cērt durvis pušu, tēvoci Čarl, — teica Ella.
— Nevar, — iebilda jūrnieks. — Mūs izdzirdēs.
No ārpuses atskanēļa koka kaprāļa bass un policistu spiedzošās balsis.
Izeju vajadzēja izlauzt bez trokšņa. Nepieciešamie instrumenti Čarlam bija pie rokas. Viņš izurba vairākus caurumus netālu vienu no otra, paplašināja šķirbu ar naža asmeni un turpināja darbu ar zāģi. Pēc pusstundas bija izzāģēts kvadrātveida caurums, pa kuru varēja izlīst cilvēks.
— Ella, — teica jūrnieks, — uzkāp uzmanīgi augšā un pasaki Biedēklim un Malkas Cirtējam, ka mēs viņus gaidīsim šeit. Bet lai viņi nokāpj tā, ka to nepamana sardze.
— Un kā tad būs ar Dinu Hioru un Faramantu? — jautāja meitene. — Ja Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs izbēgs, visas Urfina Džīsa dusmas izgāzīsies uz tiem.
Jūrnieks Čarls apjucis pakasīja pakausi.
— Tiešām, par to es nepadomāju. Ko tu ieteiktu, Ella?
— Man šķiet, ka Biedēklim un Malkas Cirtējam vēl jāpaciešas pretīgajā tornī, kamēr mēs neesam atraduši drošu veidu, kā izpestīt no cietuma mūsu uzticamos biedrus. Bet, kā to izdarīt, — es nezinu. Varbūt Biedēklis kaut ko izgudros?
— Tev taisnība, meitenīti Un, kaut arī man grūti uzrausties pa kāpnēm, tomēr būs jāsarīko kopīga apspriede.
Ella lēni kāpa pa stāvajiem pakāpieniem, un aiz viņas tumsā steberēja Carls Bleks, klaudzinādams koka kāju. Lauvu vajadzēja atstāt lejā: caurums durvīs viņa milzīgajam ķermenim bija par mazu.
Klāt arī lūka, kas veda uz laukumiņu. Meitene uzmanīgi izbāza galvu, pielikusi pirkstu pie lūpām: viņa baidījās, ka tikai draugi, viņu ieraudzījuši, nesāk no prieka kliegt.
Viņas bažas bija veltīgas. Dzelzs Malkas Cirtējs prata savaldīties, bet Biedēklim karcerī sēdēšana bija dārgi maksājusi. Pazemes mitrumā viņa sejā bija noplukušas krāsas, un viņš vāji redzēja un dzirdēja, bet runāt varēja tikai čukstus. Šajā gadījumā tas nāca tikai par labu.
Ieraudzījuši Ellu, Malkas Cirtējs un Biedēklis gribēja mesties tai pretim, bet, pamanījuši aizmugurē jūrnieku, apstājās. Pēc vārnas nostāstiem viņi Čarlu Bleķu pazina un tomēr tagad samulsa.
Čarls draudzīgi apsveica jaunos paziņas. Atbildot Biedēklis pievilka salmu kājiņu, bet Malkas Cirtējs noņēma no galvas piltuvi un ļoti pieklājīgi palocījās.
Kaggi-Karr melnās ačeles spīdēja aiz lepnības: tā taču viņa, vārna, bija izpildījusi tādu uzdevumu, ar kuru diez vai kāds cits būtu ticis galā.
Pēc sirsnīgas sasveicināšanās Ella sāka runāt par Dina Hiora un Faramanta likteni.
— Jūs varētu tūlīt kopā ar mums aiziet pa pazemes eju, bet viņiem tad labi neklāsies, — paskaidroja meitene.
Malkas Cirtējs teica:
— Ja viņi mūsu dēļ aizietu bojā, mana sirds pārplīstu aiz bēdām…
Viņš sāka raudāt, asaras tecēja uz žokļiem, un žokļi tūlīt sarūsēja. Malkas Cirtējs izmisīgi purināja galvu, nespēdams izteikt ne vārda. Par laimi, eļļas kanniņa atradās viņam pie jostas. Biedēklis gribēja ieeļļot žokļus, bet aklumā trāpīja Malkas Cirtējam ausī. Ne tik drīz viņam izdevās izdarīt visu, kā pienākas, un tad Malkas Cirtējs sāka runāt:
— Biedēkli, laid darbā savas gudrās smadzenes, izdomā kaut ko!
Biedēklis skumji nočukstēja:
— Ar manām gudrajām smadzenēm kaut kas nav kārtībā. Tās ir samitrējušas, kamēr es sēdēju karcerī…