Sarunā iejaucās Kaggi-Karr:
— Faramants un Dins Hiors sēd pagrabā saimniecības pagalmā. Pie viņu loga ved eja no pavāra kambarīša.
— Tad jau lieliski! — iesaucās Čarls Bleks un izbijies aizsedza muti ar roku. — Man ir kāda lieta, kas cietumniekiem palīdzēs atgūt brīvību. Jautājums tikai, kā to nodot…
Viņš parakājās mugursomā un izvilka mazu tērauda zāģīti.
— Ar šo zāģi var pārzāģēt jebkuras restes.
— Jā, bet kā lai to nogādā tur? — čukstēja Biedēklis.
— Ak, ia nebūtu sabojājušās manas gudrās smadzenes… Bet patlaban man nekas neienāk prātā, un tāpēc es jūtos slikti…
Ella metās pie Biedēkļa un sāka glāstīt viņa pusnodzisušo seju.
— Mans jaukais, nevajag noskumt, es domāšu tavā vietā!
Iestājās mokošs klusums. Lai nokļūtu pilī un redzētu cietumniekus kaut tikai caur loga restēm, vajadzēja iziet ārā no cietuma torņa. Bet durvis uz āru apsargāja kokpauri, un otra eja gāja caur pazemes alu, kur klaiņoja Sešķepainis.
Kurš iedrošinātos tur iet viens?
Likās, ka nav nekādas izejas. Vai tiešām vajadzēs pamest Faramantu un Dinu Hioru, lai ar viņiem izrēķinātos nežēlīgais Urfins Džīss?
Kaggi-Karr sirds strauji iepukstējās.
— Es aiznesīšu cietumniekiem zāģi, — viņa iesaucās.
— Mani neaizturēs ne mūri, ne restes.
Vārnas priekšlikums visiem likās ļoti labs, bet — ak vai! — Kaggi-Karr nevarēja noturēt knābī zāģi. Instruments bija pārāk smags, tas novilka vārnas galvu uz leju, bet pēc tam izslīdēja no knābja. Visi atkal iegrima domās.
Pēkšņi Ella pacēla pirkstu, aicinādama uzklausīt.
— Es izdomāju, — viņa teica, un visi priecīgi saspringa.
— Tēvoci Čarl, tu nolaidīsi mani no šejienes ar virvi.
— Vai tev prāts, meiten? — noņurdēja jūrnieks. — Uz līdzenas vietas nokļūt sardzes nagos?
— Tad nē jau, tēvoci Čarl, — iebilda Ella. — Kokpauri apsargā tikai to pusi, kur durvis, bet otrai nepievērš nekādu vērību. Paskaties pats!
— Bet kāpēc tieši tu? — viņš jautāja. — Vai nevar iet kāds cits no mums?
— Kurš tad? Ne jau tu, ne Biedēklis un ne Dzelzs Malkas Cirtējs. Jūs arī nevarēsiet izlīst caur restu stieņiem! — meitene uzvaroši noteica.
Ellas mugursomā glabājās kleita, ko viņai bija dāvinājusi labsirdīgā Prēma Kokusa sieva. Ella bija Burvju zemes pieaugušo sieviešu garumā, un kleita bija īsti laikā. Tā nebija zila, jo Kokusa sieva bija dzimusi Smaragda pilsētā un vēl arvien mīlēja zaļo krāsu.
Ella pārģērbās. Čarls Bleks sameklēja savā universālajā mugursomā otiņu un melno tušu, ievilka viņas pierē, vaigos un zodā grumbiņas, un pēc trijām minūtēm viņa priekšā stāvēja padzīvojusi Smaragda zemes fermere.
— Zvēru pie Kuru-Kusu palmām! — iesaucās Čarls. — Tevi nepazīs neviens spiegs visā pasaulē… Bet pagaidi! Tev vajadzīgs iemesls, kāpēc tu ej uz pilsētu.
— Neraizējies, es jau esmu izdomājusi iemeslu!
Jūrnieks apjoza Ellu zem padusēm ar platu siksnu, bet pie siksnas piesēja krietnu auklu. Ella paņēma kurvīti un izspraucās cauri stieņiem, uz kuriem balstījās jumts.
Malkas Cirtējs uzmanīja pretējo pusi: neviens kokpauris netaisījās doties apgaitā ap torni.
Jūrnieks lēni laida lejā Ellu, bet viņa atspiedās ar rokām pret laika zoba un negaisu izvagotā torņa sāniem. Beidzot viņas kājas sasniedza zemi.
Drosmīgā meitene nometa siksnu, ko jūrnieks tūlīt uzvilka augšā, pameta tēvocim gaisa skūpstu un lēnā gaitā aizgāja uz ceļa pusi.
Čarls Bleks viņai sekoja ar trīcošu sirdi un nomierinājās tikai tad, kad Ella sasniedza ar dzelteniem ķieģeļiem bruģēto ceļu un pamāja viņam ar roku.
Ella negāja tūlīt uz pilsētu. Nogriezušies pļaviņā, pielasīja kurvīti ar skaistām, lielām ogām, bet dārgo zāģīti paslēpa zem ogām. Pēc tam viņa devās ceļā un droši pieklauvēja pie pils vārtiem. Kurvītis ar ogām, kuras viņa salasījusi it kā Urfinam Džīsam, viņai noderēja par caurlaidi.
Ella gāja pa ielām, kas kādreiz mirdzēja smaragdos un bija pilnas uzposušos ļaužu baru. Cik tagad tās tukšas, drūmas un garlaicīgas!
Pilī viņai parādīja, kā nokļūt virtuvē. Resnītis Baluols Ellu jaunajā izskatā nepazina, bet pazinis ārkārtīgi nopriecājās.
Ella nosēdēja viņa kambarītī līdz naktij, bet pēc tam pavārs to aizveda pie kameras loga, kur bija ieslēgti Dins Hiors un Faramants. Logs, par laimi, nebija iestiklots. Ella pasauca guļošos. Tos pamodināt nebija tik viegli, jo cilvēki ar tīru sirdsapziņu guļ cieši pat uz cietuma nārām. Pirmais pamodās Faramants un uzbukstīja augšā arī Dinu Hioru.
Draugi ārkārtīgi nopriecājās, uzzinādami-, ka brīvība pie viņiem ieradusies Ellas izskatā kopā ar tērauda zāģīti. Cietumsargs atradās koridorā aiz durvīm, neviens nevarēja traucēt, un ieslēgtie, pēc kārtas stāvēdami viens otram aiz muguras, laida darbā zāģīti. Pēc desmit minūtēm restu stieņi bija pārzāģēti.
Pirmais izlīda Dins Hiors, atbalstīdamies uz Faramanta muguras. Bet kā lai izlien Vārtu Sargs, ja kamerā nebija ne galda, ne krēsla, bet dzelzs gultas cieši pieskrūvētas pie grīdas un tajās nav ne palagu, ne segu?
— Ko lai dara? — čukstēja Dins Hiors, pieliecies pie loga. — Nav virves…
— Nav virves! — izsmejoši atkārtoja Faramants. — Ak tu bārdaini! Savu bārdu esi aizmirsis!
— Es patiešām aizmirsu par bārdu! — priecīgi piekrita Dins Hiors.
Viņš izkāra krāšņo bārdu pa logu, un Vārtu Sargs, ieķēries tās kumšķos un atspiezdamies ar kājām pret sienu, uzlīda augšā. Dins Hiors aiz sasprindzinājuma nošņirkstināja zobus, bet izturēja. Un abi draugi steidzās dedzīgi apskaut savu glābēju Ellu.
Pavārs izveda kompāniju pa pakaļējiem pils mūra vārtiņiem, un visi trīs atradās uz ielas. Pa parasto ceļu izkļūt no pilsētas nebija iespējams, jo vārtus modri apsargāja kokpauri un policija. Vajadzēja rāpties pāri mūrim. Iegriežoties kādā apkārtnes fermā, Faramants sačukstējās ar saimnieku, un pēc sarunas tas nosūtīja divus savus jaunos un žiglos dēlus uz ziemeļrietumiem, bet pats aizgāja pie kaimiņa.