Visu draugu satikšanās bija norunāta gravā, kur sākās pazemes eja. Turp ari Ella aizveda atbrīvotos gūstekņus.
Kad meitene un viņas ceļa biedri nonāca pie torņa, Faramants trīs reizes iekliedzās kā pūce, bet Ella pavicināja kurvīti. Tas bija signāls, ka pasākums izdevies un laukumiņā palikušie draugi var to atstāt. Kā atbilde noskanēja dzeguzes kūkojiens: signāls ir sadzirdēts un saprasts!
Ella, Dins Hiors un Faramants satikšanās vietā ieradās pirmie, laimīgi izvairījušies no sastapšanās ar kokpauriem un policistiem.
Rītā Rufs Bilāns uzzināja par visu četru gūstekņu nozušanu. Pēc viņa pavēles policistu banda aizlikās tos meklēt. Tie ložņāja pilsētas tuvumā pa fermām un nopratināja cilvēkus. Pretēji gaidītajam visi izrādījās ļoti runīgi un stāstīja ķērājiem, ka rīta agrumā bēgļi aizgājuši uz ziemeļrietumiem, acīm redzot, cerēdami atrast patvērumu Dzeltenajā zemē.
Divi vadi kokpauru un trīs desmiti policistu devās norādītajā virzienā. Zaldāti drāzās pa cieto ceļu, dārdinādami kājas, uzgrūzdamies cits citam, klupdami krizdami. Policisti šaudīja no "kaķenēm" akmentiņus krūmos, tiklīdz tajos pamanīja kaut mazāko kustību.
Laiku pa laikam policijas priekšnieks, kas pats vadīja gūstīšanu, ieskrēja ceļmalas mājiņās un izprašņāja par bēgļiem. Jau laikus Faramanta ziņnešu samācītie mājiņu iemītnieki atbildēja:
— Viņi te pagāja garām pirms trijām stundām… pirms divām stundām… pirms stundas…
Vajātāju cītība pieauga, viņiem likās, ka laupījums jau tuvu. Tomēr viņi noskrēja jūdzi pēc jūdzes, bet ceļš pa vecam palika tukšs.
Un pēc tam notika, lūk, kas: policijas priekšnieks izrāvās uz priekšu, un apdullušie padotie, noturēdami priekšnieku par bēgli, apsvaidīja viņu ar tādu smagnēju ķieģeļu drumslu krusu, ka salauza tam rokas un kājas, pat galvu nosita nost.
Pieskrējuši ar triumfa kliedzieniem pie kritušā, policisti un kokpauri pēkšņi apstājās. Ko darīt tālāk? Viņi nezināja, un nebija, kas pavēlētu.
Savākusi sava komandiera atliekas, nodaļa atgriezās galvaspilsētā. Viens no policistiem ziņoja par notikušo galvenajam valsts rīkotājam. Rufs Bilāns nobāla aiz šausmām. Līdz tam viņš vēl bija cerējis, ka bēgļus notvers, un tad negadījumu varētu karalim noslēpt. Tagad bija jāatzīstas, ka gūstekņi, kurus tik augstu vērtēja Urfins Džīss, izlauzušies brīvībā. Vēl vairāk: bojā gājis policijas priekšnieks, kuru valdītājs ļoti cienīja par centību un izdarību.
Noklausījies ziņojumu, Urfins drūmi noteica:
— Es nešaubos, ka tie ir nolādētā skuķēna, mazās fejas Ellas, nedarbi. Un bēgļi pazuduši?
— Bez pēdām, varenais karali, Smaragda…
— īsāk! — norēca saniknotais Džīss.
— Klausos! Visļaunākais ir tas, ka ķērāji, kā redzams, novirzīti pa nepareizu ceļu. Tā ir vesela sazvērestība.
Policijas priekšnieku Urfins nedomāja atjaunot, un pavārs Baluols tā atliekas iesvieda plītī: degot tās deva ļoti lielu karstumu.
Pārliecinājies, ka Ella atbrīvojusi Dinu Hioru un Faramantu, Čarls Bleks noveda viņam uzticēto kompāniju lejā. Visi centās pēc iespējas mazāk trokšņot. Dzelzs Malkas Cirtējs ar mokām izlīda pa šauro caurumu, bet novārgušo Biedēkli izvilka, galīgi saburzīdami viņa svārkus. Lauva pēc ilgās šķiršanās ar draugiem sastapās ļoti jūsmīgi. Vārgā, gandrīz redzi un dzirdi zaudējušā Biedēkļa izskats Lauvu aizkustināja līdz asarām.
Bet tērēt laiku maigu jūtu izpausmēm nedrīkstēja, vajadzēja steigties. Malkas Cirtējs katram gadījumam apbruņojās ar stipru dzelzs stieni, ko izlauza no kāpņu margām.
Tuvojoties logam uz pazemes kalnraču valstību, Čarls Bleks brīdināja ceļa biedrus būt uzmanīgiem. Kas zina, varbūt uz pūķa lidojošais sargs gaida parādāmies pārdrošos okšķerus, lai raidītu uz tiem trāpīgu bultu. Bet, izejot laukumiņā, no kura viņš un Ella vēl vakar bija ieraudzījuši dīvaino svešās dzīves ainu, jūrnieks iestenējās aiz pārsteiguma: logs bija cieši aizmūrēts. Kalnrači bija tajā cieši iedzinuši apaļu klints gabalu, ka nebija palicis ne sprau- dziņas.
Sešķepaini alā nemanīja: vai nu tas pēc vakardienas kaujas atpūtās klinšainā koridora labirintos, vai arī te bija paguvuši uznākt pazemes kalnrači un zvēru noķēruši.
Bet cik vēl citu Sešķepaiņu varēja slēpties plašās pazemes krēslā?
Tomēr tagad jūrnieks nebaidījās no sastapšanās ar zvēru: Dzelzs Malkas Cirtējs viegli tiktu ar to galā. Čarls Bleks baidījās no cita — vai kalnrači nebūs ierīkojuši kādu slēpni viņu ceļā. Un tikai tad viņš brīvi uzelpoja, Kad agrā rītausmā ieraudzīja Ellu, Dinu Hioru un Faramantu.
Pirms kaut ko uzsākt, vajadzēja savest kārtībā Biedēkli. Ar viņu bija ļoti bēdīgi. Nogāztā valdnieka drēbes bija saplēstas, no caurumiem līda ārā sapelējuši, saberzti salmi. Sejas panti gandrīz nolīdzināti, un pavisam nelabi bija ar smadzenēm: pagraba mitrums uz tām bija iedarbojies postoši.
Ella ķērās pie darba. Viņa noņēma Biedēklim galvu un pakāra izžāvēt augstā zarā, kur to appūta vējš un apsildīja Karsta saulīte. Viņa salāpīja Biedēkļa drēbes, izmazgāja strautiņā un izklāja uz krūmiem.
Kad viss bija gatavs, Ella piebāza svārkus, bikses un zābakus ar svaigiem salmiem, ko Faramants atnesa no tuvā lauka, piestiprināja galvu ar izžuvušajām smadzenēm. Pēc tam sadabūja krāsas, otiņu un sāka zīmēt acis. Acis tūlīt pamirkšķināja un uzsmaidīja.