— Darbojas! — sajūsmā ieaurojās Urfins Džīss. — Darbojas! Pie kā vēl izmēģināt?
Pie sienas kā izgreznojums karājās milzīgi brieža ragi, un Urfins tos bagātīgi apkaisīja ar dzīvinošo pulverīti.
— Paskatīsim, kas no tā būs, — galdnieks pavīpsnāja. Iznākums drīz kļuva redzams. Atkal viegls dūmojums
virs ragiem, putraimiņu izzušana… Nokrakšķēja no sienas krītošās naglas, ragi nogāzās uz grīdas un mežonīgā niknumā metās virsū Urfinam Džīsam.
— Palīgā! — iebrēcās pārbiedētais galdnieks, bēgdams no ragiem.
Bet tie neiedomājami veikli viņu vajāja visur: gultā, uz galda un zem galda. Lāčāda bailēs drebēja pie aizslēgtajām durvīm.
— Saimniek! — tā iekliedzās. — Atver durvis!… Vairīdamies no belzieniem, Urfins atgrūda bultu un
izlidoja uz lieveņa. Aiz viņa rēkdama drāzās lāčāda, bet tālāk mežonīgi lēkāja ragi. Uz lieveņa tie visi sajuka kaucošā un kūleņojošā kamolā, vēlās lejā pa kāpnītēm. Bet no mājas skanēja ņirdzīga ūpja ūjināšana. Ragi izlauza vārtiņus un milzīgiem lēcieniem drāzās uz mežu. Urfins Džīss piecēlās sagumzīts un sadauzīts.
— Velns parāvis! —viņš stenēja, aptaustīdams sānus. — Tas nu ir par daudz!
Ada pārmetoši ierunājās:
— Vai gan tu nezini, saimniek, ka šis ir tas laiks, kad brieži kļūst ļoti kauslīgi. Labi vēl, ka tu paliki dzīvs… Nu, tagad mežā šie ragi sados briežiem! — un lāčāda gārdzoši iesmējās. Urfins no tā secināja, ka ar pulverīti jārīkojas apdomīgi un nav jāatdzīvina, kas vien pagadās. Istaba bija pilnīgi izdemolēta: viss salauzts, apgāzts, trauki sasisti, gaisā virpuļoja saplēstā spilvena dūnas.
Džīss dusmīgi teica ūpim:
— Kāpēc tu man neteici, cik bīstami ir atdzīvināt ragus?
Atriebīgais putns atbildēja:
— Huamokolatokints būtu tevi brīdinājis, bet Huamoko pietrūka apķērības.
Nolēmis sodit ūpi par tā viltību vēlāk, Urfins sāka sakopt istabu. Viņš pacēla no grīdas kādreiz paša izgatavoto klaunu. Klaunam bija nikna seja un mute ar atņirgtiem asiem zobiem, tāpēc neviens to nepirka.
— Nu, es domāju, tu nenodarīsi tādu postu kā ragi, — teica Urfins un apkaisīja klaunu ar pulverīti.
To izdarījis, viņš nolika rotaļlietu uz galda, bet pats apsēdās līdzās uz soliņa un aizsapņojās. Viņš satrūkās no griezīgām sāpēm: atdzīvinātā rotaļlieta bija iekodusies viņam pirkstā.
— Un tu arī, draņķi! — Urfins Džīss pārskaitās un ar strauju vēcienu nosvieda klaunu uz grīdas.
Tas aizkleģerēja uz tālāko kaktu, noslēpās aiz lādes un palika tur sēdam, sava prieka pēc kustinādams rokas, kājas un galvu.
URFINA DŽĪSA GODKĀRĪGIE PLĀNI
Reiz Urfins sēdēja uz sliekšņa un noklausījās, kā istabā salamājās lāčāda ar Huamoko.
— Tu, ūpi, nemīli saimnieku, — ņurdēja lāčāda. — Tīšām klusēji, kad viņš atdzīvināja ragus, bet zināji taču, ka tas ir bīstami… Un vienmēr tu mānies, vienmēr dzen viltu. Diezgan esmu iepazinis jūsējos, kad dzīvoju mežā. Bet pagaidi vien, dabūšu tevi rokā…
— Uh-u! uh! — ūpis ņirgājās no augstās laktas.
— Vai, kā nobiedēji, tukšā pļāpa.
— Ka esmu tukša, tas tiesa, — āda satriekta atzinās.
— Palūgšu saimnieku piebāzt mani ar zāģu skaidām, citādi esmu pārāk viegla, staigājot nav nekādas noturības, katrs mazākais vējiņš gāž apkārt…
"Tas ir labi izdomāts," Džīss pie sevis piezīmēja, "tā būs jāizdara."
Balsis mājā kļuva arvien skaļākas, un Urfins skarbi uzkliedza:
— Nu, ko jūs tur kladzināt! Klusu!
Strīdnieki turpināja lamāties čukstus.
Urfins Džīss būvēja nākotnes plānus. Viņam, protams, tagad jāieņem daudz augstāks stāvoklis Zilajā zemē. Urfins zināja, ka Gremoņi pēc Gingemas nāves par valdnieku ievēlējuši cienījamo sirmgalvi Prēmu Kokusu.
Labsirdīgā Kokusa vadībā Gremoņi dzīvoja viegli un brīvi.
Iegājis mājā, Urfins sāka staigāt pa istabu. Ūpis un Lāčāda apklusa. Džīss skaļi spriedelēja:
— Kāpēc Gremoņus pārvalda Prēms Kokuss? Vai viņš ir gudrāks par mani? Vai viņš ir tik smalks meistars kā es? Vai viņam ir tik dižena stāja? — Urfins Džīss lepni izslējās, izgāza krūtis, piepūta vaigus. — Nē, Prēms Kokuss ne tuvu netiek man līdzi!
Lāčāda iztapīgi apstiprināja:
— Pareizi, saimniek, tev ir ļoti iespaidīgs izskats!
— Tev neviens neprasa, — Urfins uzbrēca un turpināja: —Tiesa, Prēms Kokuss ir nesalīdzināmi bagātāks par mani: viņam pieder plaši tīrumi, kur strādā daudz cilvēku. Bet tagad, kad man ir dzīvinošais pulverītis, es varu izgatavot sev strādniekus, cik vien tīk, tie nolīdīs mežu, un man arī būs tīrumi… Pag! Bet kā būtu, ja nevis strādniekus, bet zaldātus?… Jā, jā, jā! Es iztaisīšu sev negantus, spēcīgus zaldātus, un lai tad Gremoņi iedrošinās neatzīt mani par savu valdnieku!
Urfins uztraukumā sāka skraidīt pa istabu.
"Pat draņķīgais mazais klauniņš sakoda mani tā, ka līdz šim laikam vēl sāp," viņš domāja, "bet ja iztaisītu koka ļaudis cilvēka augumā, iemācītu tiem rīkoties ar ieročiem… Tad taču es varētu mēroties spēkiem ar pašu Gudvinu…"
Bet galdnieks tūlīt bailīgi aizspieda sev muti: viņam likās, ka šos pārdrošos vārdus izteicis skaļi. Ja nu pēkšņi tos izdzirdis Lielais un Šausmīgais? Urfins ierāva galvu plecos un gaidīja, ka tūlīt, tūlīt viņu ķers neredzamas rokas belziens. Bet viss bija mierīgi, un Džīsam kļuva vieglāk ap sirdi.