ULTIMĀTS
Šeit, kur sākās labs ceļš uz Violeto pili, armija nolēma pirms kara darbības sākuma apstāties.
Kaggi-Karr gribēja nosūtīt izlūkos kādu izkāmējušu zvirbuli, kas turpat tuvumā knābāja zāles sēkliņas, bet neiedrošinājās tam uzticēt tik atbildīgu uzdevumu.
— Lidošu pati, — viņa teica. — Personīgi noskaidrošu, cik lielu karaspēku te atsūtījis Urfins Džīss.
Viņa jau gatavojās aizlidot, bet Dins Hiors, ko Biedēklis bija paaugstinājis par feldmaršalu, viņu aizturēja.
— Jānosūta ienaidniekam izaicinājums, — viņš teica, sukādams ar ķemmīti garo bārdu.
— Labāk uzbrukt pēkšņi, — iebilda Kaggi-Karr.
— Pēkšņums bieži vien izšķir kaujas iznākumu.
— Feldmaršalam taisnība, — iejaucās Biedēklis.
— Labāk izsaukt pretinieku klajā laukā, citādi tas var ieslēgties pilī, bet aplenkšana — tā nav tik vienkārša lieta, to es zinu no pieredzes.
— Un ja nu Enkins Fleds nenāks kauties klajā laukā? — jautāja štāba priekšnieks Čarls Bleks.
— Mēs uzrakstīsim tādu vēstuli, ka viņš nāks, — apgalvoja feldmaršals. — Es pazīstu šo Fledu, tas ir šausmīgi patmīlīgs cilvēks.
Un, lūk, virspavēlnieks un viņa palīgi ķērās pie izaicinājuma sastādīšanas. Viņi ilgi sprieda un strīdējās, kamēr beidzot vēstule bija uzrakstīta uz papīra, kas atradās Čarlam Blekam, un Kaggi-Karr aizlidoja ar vēstuli knābī.
Enkins Fleds simto reizi pārkārtoja savu ieroču kolekciju, kad pie viņa ienāca ķēkša Fregoza.
— Pārvaldnieka kungs, — viņa teica, — tur pie jums ieradies prela… parle… perlaturmans!
— Kas? — ieaurojās iztraucētais Fleds.
— Nu, es nezinu, — Fregoza pakāpās atpakaļ. — Vispār jūs grib satikt…
— Ielaist! — pavēlēja pārvaldnieks un katram gadījumam apbruņojās ar asu kinžalu.
Durvis atvērās, un zālē cienīgi ienāca vārna. Enkins Fleds nevarēja novaldīt smieklus.
— Tad tu esi tas peral… manturs?
— Lūdzu piedošanu! — skarbi atbildēja Kaggi-Karr, uzlaizdamās uz galda un nolikdama sev līdzās vēstuli.
— Es pie jums kā parlamentāris no virspavēlnieka Dina Hiora.
Klausīdamies skaidro un sakarīgo vārnas runu, Enkins Fleds apstulba. Viņš bija tik pārsteigts, ka pat uzrunāja vārnu ar "jūs".
— Bet jūs… klausieties, es nekā nesaprotu! Kāds virspavēlnieks Dins Hiors? Es zinu tikai sava pavēlnieka
visvarenā karaļa Urfina Pirmā armiju, bet to komandē ģenerālis Lans Pirots!
— Izlasiet šo ultimātu, un jūs visu sapratīsiet, — vēsi aizrādīja Kaggi-Karr un uzlaidās uz skapja, katram gadījumam tālāk no pārvaldnieka.
Enkins Fleds atvēra papīra lapu, sāka lasīt un pietvīka. Papīrs vēstīja:
"Ultimāts.
Mēs, Smaragda pilsētas valdnieks Biedēklis Gudrais un atbrīvošanas armijas virspavēlnieks feldmaršals Dins Hiors, ar šo uzaicinām jūs, Enkinu Fledu, tā sauktā karaļa Urfina Pirmā vietnieku, atbruņot jūsu zaldātus un nodot bez kaujas Violeto pili. Tādā gadījumā sods par dzimtenes nodevību jums ierobežosies tikai ar to, ka jūs desmit gadus skaldīsiet akmeņus un bruģēsiet ceļus Mirkšķoņu zemē.
Ja jūs nepieņemsiet šos jums ārkārtīgi izdevīgos noteikumus, iznāciet kauties klajā laukā. Un, kaut arī mēs varam pret jūsu spēkiem likt pretim vienu vienīgu cīnītāju, mēs tomēr esam pārliecināti par uzvaru, jo cīnāmies par brīvību, pret jūsu viltus pavēlnieku, tā saukto karali Urfinu.
Biedēkļa Gudrā un feldmaršala Dina Hiora vietā parakstījies
Čarls Bleks."
Izlasījis vēstījumu, Enkins Fleds ilgi un ņirdzīgi smējās.
— Armija! Ar vienu pašu kareivi! Viens kareivis un vesels bars priekšnieku. Un tie vēl domā uzvarēt mani, viņa augstības visvarenā karaļa Urfina Pirmā vietnieku! Viņiem pietiek nekaunības likt man, Enkinarn Fledam, padoties un iet ceļus bruģēt! Ha-ha-ha! Ei, jūs, lampanerper! Pasakiet tiem, kas jūs sūtīja, ka es iziešu kauties klajā laukā un satriekšu viņus, un saņemšu gūstā, un likšu pašiem skaldīt akmeņus!
Kaggi-Karr to vien vajadzēja. Viņa acumirklī atstāja pili, bet pārvaldnieks izsauca kaprāli Elvedu un pavēlēja tam vadu sakārtot kaujai.
Dzelzs Malkas Cirtējs gaidīja ienaidniekus plašā laukumā jūdzes attālumā no Violetās pils. Viņš stāvēja viens, brīvā pozā, nolaidis veseri pie kājas, un neizskatījās pārāk bīstams pretinieks. Ella ar Totiņu, Biedēklis, Čarls Bleks, Dins Hiors un Faramants stāvēja attālāk kā mierīga, neapbruņota grupa, tikai jūrnieks turēja gatavībā laso.
Drošsirdīgais Lauva noslēpās aiz akmens, viņa spalvas krāsa saplūda ar dzelteno smilti, un viņu nevarēja ievērot. Viņš atradās slēpnī, ja gadījumā Enkins Fleds pielietotu kādu viltību.
Atskanēja soļu troksnis.
Top-top-top — uz cietās zemes rībēja kokpauru koka pēdas.
Zaldāti ieraudzīja vientuļo pretinieku, un viņu niknajos ģīmjos iedegās triumfs, bet purpurkrāsas stikla acis laistījās asinskārīgi. Vada priekšgalā soļoja sarkansejainais kaprālis Elveds, bet aizmugurē vilkās Enkins Fleds, pārvaldnieks, ar zobenu vienā un kinžalu otrā rokā.
VIENS PRET VIENPADSMIT
Ķēkša Fregoza bija noklausījusies pārvaldnieka sarunu ar vārnu, un vēsts par to, ka Urfina Džīsa kokpauri cīnīsies ar atbrīvošanas armijas kareivi, acumirklī izplatījās visā apkārtnē. Aiz milzīgajiem akmeņiem, kas iežogoja laukumu, paslēpās Mirkšķoņi un Mirkšķones; no visām pusēm lūrēja bieži mirkšķinošas acis, ar mīlestību raudzīdamās uz Malkas Cirtēju, savu bijušo valdnieku.
Arī Enkins Fleds pazina Dzelzs Malkas Cirtēju, un pār viņa muguru pārskrēja aukstas trīsas. Viņš zināja Malkas Cirtēja spēku, bet tomēr cerēja uzvarēt. Pirmkārt, Malkas Cirtējam nebija cirvja, otrkārt, viņš bija viens pret vienpadsmit.