Nākamās dienas pagāja nepacietīgās gaidās, kad būs izlabots Dzelzs Malkas Cirtējs.
Un, lūk, pienāca laimīgais brīdis, kad mirdzošais Dzelzs Malkas Cirtējs atkal nostājās draugu priekšā. Viņš tiešām mirdzēja, jo Mirkšķoņi to bija nopulējuši līdz nepanesamam spožumam. Malkas Cirtējs atspiedās uz milzīga cirvja ar zelta kātu, un viņam pie jostas karājās zelta kanniņa ar vislabāko tīrīto eļļu.
Jauno zelta cirvi un zelta eļļas kanniņu meistari bija darinājuši pēc veco parauga. Vēl vairāk: viņi izgatavoja Biedēklim lielisku spieķi ar zelta rokturi, vēl krāšņāku nekā pērngadējo, ko Biedēklis noslīcināja plūdu laikā, ceļojot pie burves Stellas. Biedēklim bija žēl šķirties no sarkankoka spieķa — Čarla Bleķa dāvanas, un viņš nolēma staigāt, atspiežoties reizē uz abiem spieķiem. Bet tas bija ļoti neērti. Biedēklis bieži paklupa un dažreiz pat krita.
Izeju atrada Ella. Viņa ieteica Biedēklim staigāt ar spieķiem pēc kārtas, vienu dienu ar jūrnieka dāvanu, otru — ar Mirkšķoņu dāvanu.
— Kā man pašam neiekrita prātā tik vienkārša doma, — Biedēklis sūrstījās.
— Tev vienkārši nebija laika padomāt, — Ella viņu nomierināja. Totiņam Mirkšķoņi izkala jaunu burvīgu zelta kakla siksnu.
Visbrīnišķīgākās dāvanas saņēma Ella. Tās bija sudraba kurpītes un zelta cepure, uz mata tādas pašas, kādas meitenei bija pirms gada, tikai ar to mazo starpību, ka šīm lietiņām nebija burvības spēka. Bet tur nu nekā nevarēja darīt — Mirkšķoņi taču neprata burt.
Ella ārkārtīgi priecājās par šīm dāvanām un tūlīt uzvilka kurpītes, uzlika cepuri.
Ir zināms, ka labsirdīgie Mirkšķoņi izjūt sevišķu tieksmi pēc skaistām un spīdošām lietām. Viņi neaizmirsa apdāvināt arī savus jaunos paziņas. Čarlam Blekam viņi izgatavoja mākslīgu kāju no zelta viņa nodilušā koka stumbēna vietā, Dinām Hioram — zelta ķemmīti bārdas sukāšanai un feldmaršala zizli ar zelta rotājumiem, bet Faramantam pasniedza zeltā kaltu zīmuli un grāmatiņu zelta vākos, kur izdarīt ierakstus par armijas apgādi. Kaggi- Karr saņēma elegantus zelta gredzentiņus uz kājām.
Jūrnieks no zelta kājas atteicās: pārāk smagi būtu to vilkt līdzi, un tā arī drīz vien nodiltu uz akmeņiem, jo zelts taču ir mīksts metāls. Tā vietā Čarls palūdza iztaisīt viņam koka kāju, tikai labi stipru. Un tad meistari izvirpoja viņam kāju no dzelzs koka, par kuru teica, ka tā nebūšot novalkājama.
Dins Hiors un Faramants ar savām dāvanām palika ļoti apmierināti. Dins Hiors sacīja, ka viņam papildus pie augstās feldmaršala pakāpes trūcis vienīgi zižļa, bet bārda viņam jau ir un pie tam tāda, kādu nav uzaudzējis neviens feldmaršals pasaulē.
Biedēklis jautri dejoja no miroņiem uzceltajam Dzelzs Malkas Cirtējam apkārt un dziedāja:
— Ei-hei-hei-ho! Dzelzs Malkas Cirtējs atkal, atkal, atkal ir ar mums! Ei-hei-hei-ho!
Viņš nebaidījās iedragāt savu valdnieka autoritāti, jo Mirkšķoņi nebija viņa pavalstnieki.
Ella glaudīja Malkas Cirtēja spīdīgos plecus.
Raudzīdamies šajā aizkustinošajā skatā, Lauva apraudājās un, slaucīdams asaras ar astes pušķīti, samērcēja to. Viņam vajadzēja ieskriet sētā uņ izžāvēt pušķi saulītē.
Pēc dažām dienām Ella, Čarls Bleks un viņu draugi sapulcējās uz apspriedi. Pieaicināja arī dažus Mirkšķoņus. Vajadzēja izdomāt, ko darīt tālāk, kā sadragāt Urfina koka armiju.
Mirkšķoņi jau bija noņēmuši no sienas Enkina Fleda kolekciju un piedāvāja izlietot aukstos ieročus — zobenus, kinžalus, pīķus.
— Es domāju, šis lietas mums ļoti noderēs, kad mēs uzsāksim karu pret Urfinu Džīsu, — teica Dins Hiors, sukādams bārdu ar zelta ķemmīti.
— Lai man būtu atļauts izteikt savas domas, — bikli iesāka Lestars. — Zobeni un kinžali noder, ja savā starpā karo īsti cilvēki. Kāds labums būs no tā, ja jūs iedursiet zobenu priedes šķilā? Man liekas, ka noderīgāks bruņojums pret Urfina Džīsa armiju būs cirvji ar gariem kātiem un āmuri, kurus es ieteiktu taisīt kā dzelzs bumbas ar rādzēm un uzspraust tās uz stipriem koka kātiem.
— Bravo, bravo!
Visi padomes locekļi izteica piekrišanu.
Biedēklis sasprindzināja savu gudro galvu un svarīgi teica:
— Koks deg ugunī. Urfina Džīsa zaldāti ir no koka. Tātad tos var sadedzināt!
Visi bija pārsteigti par Biedēkļa gudrību. Lestaram uzdeva izgudrot ierīci, ar kuras palīdzību varētu sviest uguni uz koka zaldātiem. Tam vajadzēja būt lielam uguns- šāvējam lielgabalam. Bet, kā šaut uguni, to pagaidām neviens nezināja.
PĒDĒJIE URFINA DŽĪSA ZALDĀTI
Kamēr Dins Hiors un Čarls Bleks gatavoja Mirkšķoņus karagājienam pret viltus karali Urfinu Pjrmo, arī Smaragda zemē nobrieda sacelšanās pret viņu. Šeit, kur pilsētā un apkārtnē nepārtraukti patrulēja zaldāti un policisti, nebija iespējams atklāti organizēt atbrīvošanās armiju. Darbs norisa slepenībā, ļaudis sapulcējās pa naktīm kaut kur laukā vai birzē.
Uzzinājis, ka Burvju zemē ieradusies Ella, Urfins Džīss visu savu enerģiju veltīja tam, lai izveidotu jaunus koka zaldātus, daudz lielākus augumā un spēcīgākus, daudz niknākus par agrākajiem. Vēl dažus pirmo izlaidumu zaldātus jefreitoru vadībā izgatavoja galdnieki, un darbnīcā augas diennaktis kūsāja darbs.
Urfins Džīss vairs nerūpējās par savu karavīru ārējo apdari. Viņš tikai sekoja, lai savienojumi būtu lokani, lai kājas un rokas labi grozītos uz virām un pirksti stingri turētu ieroci; turpretim rumpis varēja būt rupji aptēsts bluķis, kuru laika trūkuma dēļ pat nenokrāsoja.