Seju apdari Urfins atstāja savā zināšanā, jo viņa galdnieki pat pie labākās gribas nevarēja tām piešķirt tik negantu izteiksmi, kādu prasīja karalis. Bet, tā kā katru dienu tika izlaisti trīs četri zaldāti, neieskaitot kaprāļus, kas prasīja smalkāku darbu, tad Urfins Džīss zaudēja spēkus.
Gulēt viņš paguva tikai divas trīs stundas dienā, bieži vien aizmiga pie ēvelsola, un kalts izkrita no rokām. Urfins kļuva melns un izžuva, vaigi iekrita un līdzinājās tumšām bedrēm, acis iegrima vēl dziļāk dobumos zem melnajām, kopā saaugušajām uzacīm. Diktatora izskats bija briesmīgs un arī nožēlojams, un padomnieki bailīgi vairījās no viņa, kad viņš uz īsu brīdi parādījās un steidzīgā gaitā pārstaigāja pils zāles.
Koka zaldātu skaits tuvojās diviem simtiem, kad notika kaut kas nedzirdēts un briesmīgs.
Urfina Džīsa priekšā uz viņa slepenās darbnīcas grīdas līdzenā ierindā gulēja jaunais koka zaldātu vads ar sarkankoka kaprāli labajā flangā. Ar pierastu kustību Urfins iebāza roku blašķē ar dzīvinošo pulverīti… un viņam sarāvās visas iekšas. Tukšās blašķes dibenā viņš sataustīja tikai plānu kārtiņu pulverīša!
Uztraucies aiz bailēm, Urfins Džīss apgāza blašķi virs ēvelsola: no tās izbira porcija, kuras pietiktu viena zaldāta atdzīvināšanai, bet šī blašķe bija pēdējā. Kā neprātīgs Džīss dauzīja blašķes dibenu, cenzdamies no tās izkratīt to, kā tur nebija. Viņš metās pie citām blašķēm, kratīja tās, bet no tām izbira tikaj nožēlojamas kripatiņas.
Visam beigas! Urfins Džīss bija iztērējis burvju vielu, kas viņam deva varu pār lietām un cilvēkiem, un tagad viņa rīcībā ir tikai tas spēks, ko viņš bija paguvis radīt…
Aizrāvies ar jaunu un atkal jaunu koka zaldātu vadu izgatavošanu, viņš bija grābis pulverīti sauju pēc saujas, un blašķes bez apstājas apgādāja viņu ar burvju zālēm. Urfinam Džīsam jau sāka likties, ka viņa krājumi ir neizsmeļami.
Un te pienāca atmaksa par šo maldīšanos.
Bet zaudēto vairs neatgūt. Urfins nolēma pamēģināt ar pulverīša atliekām atdzīvināt desmit zaldātus un kaprāli — pēdējo savas koka armijas papildinājumu. Viņš akurāti sadalīja zāles vienpadsmit daļās un apkaisīja ar tām guļošās figūras.
Tāpat kā parasti, pulverītis, viegli šņākdams, sāka kūpēt un iesūcās kokā. Urfins gaidīja. Bet pagāja desmit minūtes, piecpadsmit… Kokpauri vārgi sakustējās, mazliet pagrozīja stikla acis. Pagāja vēl desmit minūtes, un kaprālis, kuram pēc paražas tika drusku vairāk pulverīša, mēģināja piecelties, bet nespēja. Urfins viņam palīdzēja, kaprālis ar mokām pieslējās un stāvēja, ļodzīdamies uz kājām.
Mazās pulverīša porcijas izrādījās nespējīgas iedvest druknajām koka figūrām pietiekoši daudz dzīvības.
Pēc piecpadsmit minūtēm kaut kā piecēlās arī zaldāti. Urfins nostādīja tos; tie nostājās nelīdzenā, ļodzīgā ierindā, turēdamies cits pie cita.
Līdz darbnīcas durvīm zaldāti gāja pusotras stundas. Lai pārietu pils pagalmu, tiem droši vien vajadzētu veselas diennakts.
Urfins Džīss nemēģināja to pārbaudīt. Izsaucis jefrei- toru, karalis, parādīdams uz tikko kustošajiem kokpauriem, deva rīkojumu:
— Krāsnī!
Tādu galu ņēma Urfina Džīsa koka armijas pēdējais vads.
UZVARA
Pēc gūstekņu izbēgšanas bija pagājušas vairākas nedēļas. Žiglie policisti, kurus aizsūtīja uz Violeto zemi izspiegot, atgriezās ar satraucošām ziņām. Zagdamies pa naktīm, slēpdamies aiz akmeņiem un gravās, noklausīdamies sarunas, tie uzzināja, ka pret Urfinu Džīsu drīzumā dosies karaspēks, kas sastāvēs no dažiem simtiem Mirkšķoņu, Biedēkļa, Dzelzs Malkas Cirtēja, Garbārdainā kareivja Dina Hiora un noslēpumainā Milža.Koka Kājas vadībā. Gatavošanās karagājienam norit pilnā sparā; tiek izgatavots kaut kāds īpašs ierocis, Mirkšķoņi mācās militāro ierindu Dina Hiora vadībā.
Urfins Džīss bija tik izmocīts ar uztraukumiem, ka viņam šķita neiespējami atlikt sava likteņa izšķiršanu. Viņš ataicināja pie sevis galveno valsts rīkotāju Rufu Bilānu un ģenerāli Lanu Pirotu.
— Esmu nolēmis vest savu armiju kaujā! — viņš paziņoja. — Laiks parādīt šiem dumpiniekiem, Kas ir Burvju zemes pavēlnieks!
Galvenais valsts rīkotājs nobāla. Viņš pirmais bija izprašņājis izlūkus un pārzināja stāvokli daudz vairāk par to, ko bija uzskatījis par vajadzīgu ziņot karalim. Rufs Bilāns saprata, ka iziet pretim ienaidniekam ir ļoti bīstami, un uzmanīgi iesāka:
— Varenais karali, pavēlniek…
— Bez tituliem!
— Klausos! Pretinieks ir ļoti spēcīgs, un vai labāk nebūtu ieslēgties pilsētas mūros…
— Nožēlojamais gļēvuli! — ierēcās Lans Pirots, nikni valbīdams acis. — Mana drošsirdīgā armija sadragās ikkatru ienaidnieku!
— Malacis! — uzslavēja Urfins. — Mācieties drosmi no ģenerāļa, Ruf Bilān!
— Bet es uzzināju, ka Dinām Hioram…
— K-l-lu-sēt! Kā jūs ar mani runājat? Kur mani tituli? Jeb vai es vairs neesmu karalis?
Galīgi izsists no sliedēm, Rufs Bilāns apklusa, un karagājiens bija izšķirts.
Kokpauriem uz ātru roku ar sukām notīrīja putekļus, ģenerālis teica īsu, kareivīgu runu, un armija simt sešdesmit trīs zaldātu, septiņpadsmit kaprāļu un palisandra koka ģenerāļa sastāvā devās uz austrumiem. Zaldāti skaļi rībināja kājas uz ceļa ķieģeļiem, vicināja vāles un vaibstīja niknas grimases. Urfins Džīss jāja kolonnas sānos uz uzticamā lāča Čāpoņa muguras.
Pārnakšņoja klajā laukā. Zaldāti un kaprāļi nostāvēja kājās visu nakti, tumsā valbīdami bezmiedzīgās acis. Urfins Džīss nakti pavadīja ļoti nemierīgi un pamodās galīgi salauzts. Viņu mocīja ļaunas priekšnojautas, bet atkāpties jau bija par vēlu.