Sastapšanās notika plašā Smaragda zemes laukā, ko rietumu pusē norobežoja dažas fermas. Jau iztālēm Urfins Džīss ieraudzīja violetu svītru, kas arvien pieauga un izplētās platumā. Tas bija Mirkšķoņu karaspēks. Pa priekšu pieklibodams gāja Milzis Koka Kāja, aiz viņa skuķēns, Biedēklis, Dzelzs Malkas Cirtējs, mazs, melns zvēriņš un Lauva, kas nikni kuļāja gar sāniem asti ar pušķi galā. Līdzās Mirkšķoņiem soļoja Garbārdainais Kareivis un Vārtu Sargs.
Urfinam Džīsam kļuva nelabi. Viņš sāka vēlēties, lai viss, kas ar viņu noticis kopš tās nakts, kad viesulis bija viņa sakņu dārzā atnesis nepazīstamā auga sēklas, būtu tikai ļauns sapnis un lai viņš atmostos savā mierīgajā mājiņā, no kuras lieveņa saredzami majestātiski, sniegoti kalni…
— Ģenerāli, dodiet atkāpšanās komandu! — iekliedzās Urfins Džīss. — Mēs nocietināsimies Smaragda pilsētā, tur mēs ar saviem spēkiem varēsim ilgi izturēt aplenkumu!
— Uz labo apkārt! — nokomandēja Lans Pirots, un viņa komandu atkārtoja kaprāļi.
Koka armija apgriezās, un… Urfinu Džīsu sāka kratīt drudzis. No zaļo mājiņu un sētu aizmugures, saplūzdami ar zāles un krūmu zaļumu, bariem nāca ārā sacēlušies Smaragda zemes iedzīvotāji.
Pilsētnieki un fermeri, apbruņojušies ar lāpstām, dakšām, izkaptīm un vienkārši no sētām izlauztiem mietiem un zedeņiem, kā lavīna pārplūdināja lauku. Nebija kur atkāpties.
Šajā brīdī pirmā Mirkšķoņu ķēde pašķīrās un izbīdīja uz priekšu milzīgu lielgabalu, ko Lestara prasmīgie ieroču meistari bija izurbuši no resna baļķa.
Kokpauri pamira aiz pēkšņā pārsteiguma. Ģenerālis Lans Pirots paplēta muti, bet nepaspēja neko pateikt.
Lielgabals sāka drebēt, pēc tam kratījās arvien stiprāk un stiprāk un beidzot izšāva, izlaizdams milzīgu dūmu stabu. Pār kokpauru galvām lēni nolaidās degošas lupatas, salmi, gruži.
Lestara lielgabalnieki kliegdami nokrita zemē. Pēc Čarla Bleķa receptes izgatavotais pulveris izrādījās par stipru, lielgabals pārplīsa jau pēc pirmā šāviena. Kaut gan viena šāviena pietika. Urfina Džīsa armija šausmās pašķīda uz visām pusēm. Pats ģenerālis traucās ātrāk par visiem, nevērodams ceļu un aizsegdams savu pulēto galvu ar rokām: tagad taču viņš zināja, kas ir uguns!
Mirkšķoņi izmantoja pretinieka paniku un sāka tvarstīt ieročus nometušos kokpaurus. Katram kokpaurim Mirkšķoņi akurāti sasēja rokas un kājas un nokrāva tos kā šķilas grēdās.
Urfins Džīss nolēma glābties bēgot.
— Čāponi, ātrāk atpakaļ uz Smaragda pilsētu! — viņš iekliedzās, bet šajā brīdi Čarls Bleks svieda arkānu, un cilpa cieši sažņaudza bijušā karaļa vidukli.
Džīss kūleniski novēlās zemē, bet Čāponis, acumirklī pazaudējis kareivisko degsmi, nostājās uz pakaļkājām un gaidīja, kamēr pie viņa pienāks Mirkšķoņi.
Čarls tuvojās Urfinam.
— Eh, draugs, cik daudz laba tu varēji izdarīt ar savu pulverīti, — teica Bleks.
Urfins nikni blenza uz viņu un klusēja.
Mirkšķoņi un Smaragda pilsētas iedzīvotāji apkampās, apsveica cits citu ar uzvaru, dejoja, dziedāja dziesmas.
Ieraudzījuši Biedēkli, pilsētnieki un fermeri metās pie viņa, satvēra, pacēla uz rokām augstu pār pūli. Nodārdēja apsveicieni:
— Lai dzīvo mūsu valdnieks Biedēklis Čudrais! Slava Smaragda pilsētas valdniekam!
Biedēklis Gudrais, cieši turēdams rokās spieķi, cēli klanījās uz visām pusēm.
Viņš bija jaunā uzvalkā, Mirkšķoņi viņam bija izgatavojuši jaunu platmali ar zelta zvārgulīšiem, un Smaragda pilsētas valdnieks nostājās savu pavalstnieku priekšā pilnā parādes tērpā.
Tikpat dedzīgi kā Biedēklis tika godināts Dzelzs Malkas Cirtējs. Visi zināja, ka uz pirmo aicinājumu viņš ieradies palīgā draugam un vīrišķīgi kopā ar to pārcietis visas cietuma grūtības, ka viņš, sevi netaupīdams, kāvies ar Enkina Fleda zaldātiem un atbrīvojis Mirkšķoņu zemi. Un, visbeidzot, viņš bija tik neatvairāmi spīdošs ar mirdzošo piltuvi galvā, ar mirdzošo zelta eļļas kanniņu pie jostas, ar mirdzošo milzīgo cirvi… Izmēģinājās arī viņu pacelt uz rokām, bet tas nebija pa spēkam, un Malkas Cirtējs gāja smaidīdams un klanīdamies starp trokšņainajiem Smaragda pilsētas iedzīvotājiem, kas centās piekļūt viņam tuvāk un kaut ar pirkstu piedurties viņa spīdīgajam ķermenim.
Sevišķi sajūsmināti ļaužu bari pulcējās ap Ellu, kas sēdēja uz Lauvas muguras. Visi zināja, ka šī meitene, kas nākusi no zemes aiz augstajiem kalniem un Lielā tuksneša, ir Feja, kas jau otrreiz ieradusies viņu zemē, un nevis viena, bet ar tēvoci Čarlu Bleķu, jūrnieku. Burvju zemes iedzīvotāji nezināja, kas tie jūrnieki ir, jo viņiem nebija jūru, bet viņiem radās vislabākais uzskats par jūrniekiem pēc tā vienīgā viņu pārstāvja, kas tik pašaizliedzīgi bija cīnījies pret viltīgo Urfinu Džīsu.
Cilvēkiem pie Bleķa viss patika: ir viņa milzīgais augums, ir iedegusi seja ar drošām, tālu stāvošām acim, ir laipnais smaids un pat koka kāja, kuras izskats viņos gan radīja maldīgu pārliecību, ka jūrnieki ir cilvēki, kuriem viena kāja no koka.
Ellu un Čarlu Bleķu, kas gāja viņai līdzās, apbēra ar ziediem, viņiem spieda rokas, sievietes apskāva un skūpstīja Ellu, it nemaz nebaidīdamās no Drošsirdīgā Lauvas.
Arī Drošsirdīgajam Lauvam tika sava daļa apsveikumu. Visiem bija zināms, ka viņš atstājis savu meža valstību un uz Ellas aicinājumu veicis tālu ceļojumu uz Mirkšķoņu zemi, pa ceļam, kā par brīnumu, izglābies no briesmīgajiem zobenzobu tīģeriem. Un ka viņš līdz ar Ellu un Čarlu Bleķu rosīgi piedalījies Biedēkļa un Malkas Cirtēja atbrīvošanā no cietuma torņa. Sīkas meitenītes gāja līdzās Drošsirdīgajam Lauvam, izraisīja no savām bizītēm lentes un iepina Lauvam krēpēs, tā ka tās savukārt pārvērtās par tūkstoš bizītēm.