Kad Dzelzs Malkas Cirtējs un pārējie atgriezās pie vārtiem, viņus sagaidīja visiem, izņemot Čarlu Bleķu, pazīstamais, bet aizmirstais milzīgo smaragdu mirdzums, juveliermeistari, stāvēdami uz augstām kāpnēm un karādamies augšā kurvjos, iestiprināja vārtos un mūrī dārgos akmeņus, kas tika izvilkti no pils noliktavām. Smaragda pilsēta atkal kļuva smaragdaina!
Zem arkas ienācējus sagaidīja Vārtu Sargs ar zaļu somiņu pie sāniem.
— Lūdzu uzlikt zaļās brilles! — strupi noteica Faramants, atvērdams ar brillēm pildīto somu. — Bez zaļajām brillēm ieeja Smaragda pilsētā aizliegta — tāda bija Gudvina Lielā un Šausmīgā pavēle! Aizlidodams pie sava drauga, lielā burvja Saules, Gudvins mūs brīdināja, ka pilsētas iedzīvotājiem nekad nevajag noņemt zaļās brilles un ka šī likuma pārkāpšanai sekos liels posts. Likums tika pārkāpts, un mūs pārsteidza liels posts!
Visi bez kurnēšanas uzlika brilles. Tās uzlika ari Čarls Bleks, un viņa acu priekšā viss sāka zaigot un laistīties burvīgos visdažādākos zaļās krāsas toņos.
— Zvēru pie pūķa zobiem, — iesaucās sajūsminātais jūrnieks, — tagad es ticu Ellai, kas man stāstīja, ka Smaragda pilsēta esot visskaistākā pilsēta pasaulē!
Dzelzs Malkas Cirtējs un viņa draugi staigāja pa vēsajām, līksmojošu ļaužu pilnajām pilsētas ielām un izgāja pils laukumā, kur jau šalca mirdzošas strūklakas.
Grāvis ap pili, tāpat kā agrāk, bija pildīts ar ūdeni, bet tilts pacelts. Un, tāpat kā bijušajos laikos, uz mūra stāvēja Dins Hiors un ar zelta ķemmīti sukāja savu krāšņo bārdu.
— Din Hior! — iesaucās Lestars. —Atver vārtus!
Nekādas atbildes. Dins Hiors aizmirsies lūkojās
spogulītī un tīksmi kārtoja bārdas šķipsnas.
— Din Hior! — kliedza visi atnācēji, bet Dzelzs Malkas Cirtējs no visa spēka klauvēja ar cirvja pietu pa žoga margām.
Dins Hiors nekā nedzirdēja. Trokšņa pievilkta, no loga izspurdza Kaggi-Karr un iekliedza feldmaršalam ausī:
— Mosties! Tur lejā ir draugi!
Attapies Dins Hiors paraudzījās lejā.
— A, tie esat jūs? — viņš teica. — Liekas, es biju mazliet novērsies…
Tagad, kad Džīsa armija bija sakauta un Smaragda pilsētai vairs nedraudēja briesmas, Garbārdainais Kareivis atkal pārvērtās par agrāko izklaidīgo savādnieku.
Tilts nolaidās, vārti atvērās, un Dzelzs Malkas Cirtējs ar saviem ceļa biedriem iegāja pils troņa zālē, kur kādreiz Gudvins Lielais un Šausmīgais bija viņa priekšā nostājies daudzrokaina, daudzacaina briesmoņa izskatā.
Tagad uz troņa cienīgi sēdēja Biedēklis, viņam līdzās stāvēja Ella sudraba kurpītēs un zelta cepurē, gulēja Drošsirdīgais tauva un Totiņš ar spīdīgām zelta kakla siksnām, uz trdņa atzveltnes sēdēja Kaggi-Karr.
Zāles sānos, cits citu pazobodami un sačukstēdamies, pulcējās galminieki — tie, kas nebija iestājušies Urfina Džīsa dienestā. Tagad viņi šausmīgi lepojās un izrādīja savu padevību Biedēklim Gudrajam un gaidīja par to balvas.
Biedēklis nokāpa no troņa un pagājās viesiem pretim piecus soļus, ko galminieki uzskatīja par vislielākās labvēlības zīmi no viņa puses.
Bet pēc tam zālē ienesa garus galdus, apkrautus ar visdažādākajiem dzērieniem un ēdieniem. Sākās dzīres, jautras un priecīgas, un turpinājās tās līdz pašam vakaram.
Iedzīvotāji staigāja krāšņās drēbēs, un Urfina Džīsa valdīšanas laiks viņiem likās ļauns murgs.
Pēc dažām dienām tiesāja Urfinu Džīsu. Smaragda pilsētas iedzīvotāji ierosināja nosūtīt viņu uz raktuvēm.
— Draugi, — teica Čarls Bleks, — bet vai labāk nebūtu atstāt šo cilvēku vienkārši vienu pašu vienatnē?
— Pareizi, — sacīja Ella, — tas viņam būs vissmagākais sods, lai viņš padzīvo starp tiem cilvēkiem, kurus gribēja sev pakļaut, lai viss viņam atgādina par viņa briesmīgajiem nolūkiem un darbiem.
— Ella, to tu vareni pateici! — iesaucās Biedēklis. — Es tev piekrītu!
— Es arī, — teica Dzelzs Malkas Cirtējs.
— Es arī, — teica Drošsirdīgais Lauva.
— Es arī, — piebilda Totiņš.
Kaggi-Karr gribēja kaut ko iebilst, bet šajā brīdī Smaragda zemes iedzīvotāji tik skaļi izkliedza: "Urā! Lai dzīvo Ella un viņas draugi!" — ka vārnai vajadzēja klusēt.
Bet Urfins Džīss, sardzes atbrīvots, aizgāja, kur deguns rāda, un viņu pavadīja pilsētnieku un fermeru svilpieni un skaļa ņirgāšanās.
Tagad vajadzēja izlemt, ko darīt ar Urfina Džīsa koka zaldātiem un policistiem.
— Sadedzināt! — iekliedzās Kaggi-Karr.
Biedēklis pielika pirkstu pie pieres un palūdza netraucēt viņam domāšanu. Iestājās vispārējs klusums.
Pēc ilgām pārdomām Biedēklis Gudrais teica:
— Mēs viņus nededzināsim. Tas nav saimnieciski. No kokpauriem vajag iztaisīt krietnus darbiniekus, kas strādātu sabiedrības labā. Bet darba mūsu zemē ir daudz. Ja reiz kokpauri ir no koka, tad viņiem visvairāk nojēgas būs par kokiem. Lai viņi kļūst par dārzniekiem un mežkopjiem! Gan viņi labāk par visiem kops kokus! Labi vēl būtu ielikt viņiem smadzenes, bet žēl — viņu galvas nav tukšas.
Biedēklis teica garu runu un slepenībā bija ar to ļoti apmierināts.
Runa tika uzklausīta ar vislielāko uzmanību.
Dzelzs Malkas Cirtējs sacīja:
— Koka zaldātiem vajadzētu ielikt jaunas, labas sirdis.
— Bet viņiem taču arī sirds nav, — iebilda Biedēklis.
— Nu, tad es ari nezinu, ko ar viņiem iesākt, — noskuma Malkas Cirtējs.
Biedēklis atkal palūdza laiku pārdomām. Šoreiz viņš domāja vairāk nekā stundu un tik saspringti, ka viņa galva kļuva saraina no adatiņām un kniepītēm. Pūlis noraudzījās savā valdniekā ar godbijīgām šausmām.