Un tad Biedēklis iesita sev pa pieri.
— Es izdomāju! —viņš iesaucās, un laukumu pāršalca priecīga nopūta. — Ja koka zaldātiem nav ne smadzeņu, ne sirds, tad viss raksturs tiem iezīmēts sejā. Ne velti Urfins Džīss tiem izgrieza tādus zvērīgus purnus. Vajag tikai pārtaisīt viņu sejas jautras un smaidīgas, un viņu uzvedība kļūs pavisam citāda.
Biedēkļa priekšlikums šķita lietišķs. Katrā ziņā derēja pamēģināt.
Nolēma izmēģinājumu izdarīt pie ģenerāļa Lana Pirota. Viņu atveda un nostādīja tiesas galda priekšā.
— Klausieties, ģenerāli, — Biedēklis viņam jautāja. — Vai jūs atzīstat sevi par vainīgu visos tajos noziegumos, ko esat izdarījis?
— Nē, neatzīstu! — braši noskandēja ģenerālis. — Es tos izdarīju pēc sava karaļa pavēles.
— Bet, ja jūs palaistu brīvībā un dotu jums zaldātus, ko jūs darīsiet?
Ģenerālis sašķobīja seju tik niknā grimasē, ka bērni, kas stāvēja pūlī, izbijās un sāka raudāt, bet Totiņš — apdullinoši iekvankšķējās.
— Ko es darīšu? — piesmakušā balsī pārjautāja karavadonis. — Es karošu, laupīšu — tā ir visa mana dzīve!
— Aizvest viņu! — norīkoja Biedēklis.
Ģenerāli aizveda uz pils darbnīcām, kur viņu jau gaidīja vissmalkākais Smaragda pilsētas kokgriezējs. Darbs vilkās ilgi, stundas trīs, bet neviens cilvēks negāja no laukuma projām, visiem gribējās zināt, ar ko beigsies šis apbrīnojamais izmēģinājums.
Un lūk — no tilta nokāpa jautrs, smaidīgs cilvēks, kurā Lanu Pirotu varēja pazīt tikai pēc palisandra koka rakstiem uz viņa galvas.
Lans Pirots dejas solī izgāja caur pūli, kas pašķīrās, un nostājās pie tiesnešu kolēģijas galda.
— Jūs, liekas, gribējāt mani redzēt? — viņš pajautāja skaņā, patīkamā balsī.
— Jā, — teica Biedēklis. — Kas jūs esat?
— Kas es esmu?… Jā, tiešām, kas es esmu? Goda vārds, nezinu.
Pārmainījis seju, Lans Pirots bija pārmainījis arī raksturu un pilnīgi aizmirsis visu savu pagātni.
— Jūs saucaties Lans Pirots, — teica Biedēklis.
— Nu, protams, mani sauc Lans Pirots, kā es varēju to aizmirst!
— Un jūs esat deju skolotājs, — sacīja Ella, kurai ļoti patika Lana Pirota jaunās, smalkās manieres.
— Jā, jā, es esmu deju skolotājs! Kur mani skolnieki? Ak, kā es vēlos pasniegt viņiem pirmo stundu!
Un Lans Pirots dziedādams un dejodams steidzās uz laukumu, bet viņam līdzi skrēja vesels bars jautru zēnu un meiteņu.
Kad baismas bija daudzmaz izklīdušas, pūlis vienbalsīgi nolēma piešķirt Biedēklim šādu titulu:
"Biedēklis, trīskārt Visgudrais Smaragda pilsētas valdnieks".
NOSLĒGUMS
Pagāja dažas dienas. Kokpauri, tagad pārvērtušies par jautriem un strādīgiem mežkopjiem, tika nosūtīti uz Gremoņu zemi. Viņiem deva uzdevumu — iznīcināt zobenzobu tīģerus, un viņi to izpildīja.
Ellai un Carlam Blekam pienāca stunda, kad bija jāšķiras no Smaragda pilsētas. Pašlaik, kad ceļš uz Gremoņu zemi bija brīvs, vajadzēja steigties mājup.
Biedēklis, Dzelzs Malkas Cirtējs un Lauva nolēma atvadīties no Ellas pie pilsētas vārtiem. Tādu padomu viņiem deva Čarls Bleks, teikdams, ka tālas pavadas šķiršanos padarot daudz skumjāku.
Drošsirdīgais Lauva, Malkas Cirtējs un Biedēklis apskauda spārnaino Kaggi-Karr, kas ne tikai taisījās Ellu pavadīt līdz Gremoņu zemei, bet gribēja vēlreiz ar viņu kopā pārlidot tuksnesi.
Smaragda pilsētas valdnieka platmali rotāja liels smaragds, ko viņam bija pasnieguši mīlošie pavalstnieki.
— Ella, — teica Biedēklis, — noņem no manas platmales smailes šo spīdīgo akmeni.
Mazliet izbrīnījusies, Ella izņēma smaragdu un pasniedza Biedēklim.
— Nē, — tas sacīja, — atdod to Milzim no aizkalnu zemes, un lai tā būtu mana atvadu dāvana draugam.
Aizkustinātais Čarls Bleks neatteicās un rūpīgi noglabāja! dārgakmeni.
Ella ar asarām acīs glāstīja mīļo uzzīmēto Biedēkļa seju, apskāva Dzelzs Malkas Cirtēja pulēto stāvu, ar pirkstiņiem šķirstīja Drošsirdīgā Lauvas krēpes un teica saviem dārgajiem draugiem laipnus atvadu vārdus.
. Trīs Burvju zemes valdnieki pēdējo reizi apskāva Ellu un Totiņu un paspieda roku Čarlam Blekam. Jūrnieks, Ella un Totiņš draudzīgi atsveicinājās no Vārtu Sarga un nodeva tam zaļās brilles. Faramants tās ielika atsevišķā skapīša nodalījumā, teikdams:
— Es tās glabāšu, kamēr jūs atkal atgriezīsieties.
— Tu domā, ka mēs atgriezīsimies? — jautāja Ella.
— Kas to lai zina? — atbildēja Faramants.
SATURS
Vientuļais galdnieks………………………………………………………………… 3
Pirmā daļa
BRĪNUMPULVERĪTIS
Neparastais augs…………………………………………………………………… 8
Urfina Džīsa godkārīgie plāni……………………………………………………. 16
Koka armijas tapšana…………………………………………………………….. 21
Kokpauru karagājiens…………………………………………………………….. 26
Atskats pagātnē…………………………………………………………………… 30
Jauns nodoms……………………………………………………………………… 32
Vārnas Kaggi-Karr dzīves stāsts………………………………………………… 39
Smaragda pilsētas aplenkšana…………………………………………………. 40
Nodevība……………………………………………………………………………. 46
Dzelzs Malkas Cirtējs nokļūst gūstā……. …………………………………….. 48
Jaunais Smaragda zemes valdnieks……………………………………………. 57
Otrā <l<l].l
PALĪGĀ DRAUGIEM
Dīvainā vēstule…………………………………………………………………….. 63