Ģenerāļa apdares darbā pagāja divas nedēļas, bet vienkāršais zaldāts bija gatavs trīs dienās. Ģenerālis izdevās ļoti krāšņs: visu viņa rumpi, rokas un kājas rotāja skaisti, daudzkrāsaini raksti, viss ķermenis bija nopulēts un laistījās. Urfins nosauca ģenerāli par Lanu Pirotu.
Lanam Pirotam bija ne tikai nikns ģīmis, bet arī neparasti ļauns un kašķīgs raksturs. Viņš pat mēģināja pakundzēt sev pašu meistaru, bet Urfins Džīss ātri izdzina viņam augstprātību un parādīja, kurš no viņiem ir saimnieks. Un Lans Pirots nomierinājās, uzzinādams, ka viņam būs padoti pieci kaprāļi un piecdesmit ierindas kokpauri, bet vēlāk varbūt pat vairāk.
Kamēr Lans Pirots Urfina Džīsa vadībā mācījās kara zinības, iemanījās ieroču lietošanas mākslā un apguva ģenerāļa manieres, darbnīcā dienu un nakti nerimās darbs, jo koka zeļļi nekad nenogura.
Un, lūk, pagalmā ieradās Urfins Džīss un spīdošais, iespaidīgais ģenerālis Lans Pirots. Kokpauriem tūlīt radās godbijība pret tik izskatīgu priekšnieku.
Ģenerālis sarīkoja armijas skati un sabrāza to par nepietiekami brašu izskatu.
— Es jums iedzīšu kareivisku garu! — virspavēlnieks rēca piesmakušā, priekšnieciskā basā. — Gan jūs man sapratīsiet, kas ir dienests!
Runādams viņš vicināja ģenerāļa zizli, kas bija trīsreiz smagāks par kaprāļu vālēm: ar vienu zižļa zvēlienu varēja sadragāt jebkuru ozola galvu.
Kopš tās dienas Lans Pirots katru dienu sarīkoja savai armijai ilgstošas apmācības, bet Urfins Džīss to ātri papildināja ar jauniem zaldātiem.
Viltīgais ūpis Huamoko sāka cienīt Urfinu par neatlaidību, ar kādu tas radīja koka armiju. Ūpis saprata, ka viņa pakalpojumi Džīsam vairs nav tik nepieciešami, bet dzīve pie jaunā burvja bija trekna un bezrūpīga. Huamoko vairs neņirgājās par Urfinu un biežāk godināja par pavēlnieku. Džīsam tas patika, un viņam ar ūpi nodibinājās labas attiecības.
Bet lācis Čāponis ārkārtīgi sajūsminājās, redzēdams, kādus brīnumus dara viņa valdnieks. Un viņš prasīja, lai visi kokpauri parādītu pavēlniekam vislielāko cieņu.
Reiz Lans Pirots, Urfinam Džīsam parādoties, pārāk lēni piecēlās un paklanījās pārāk zemu. Par to lācis ar savu vareno ķetnu iegāza ģenerālim tādu pļauku, ka tas tenteriski aizripoja. Par laimi, to neredzēja zaldāti, un ģenerāļa autoritāte necieta, ko gan nevarēja teikt par viņa pulētajiem sāniem. Bet kopš tā laika Lans Pirots kļuva ārkārtīgi godbijīgs ne tikai pret pavēlnieku, bet arī pret viņa uzticīgo lāci.
Beidzot kokpauru armija viena ģenerāļa, piecu kaprāļu un piecdesmit zaldātu sastāvā bija apmācīta soļot ierindā un rīkoties ar ieročiem. Zaldātiem nebija zobenu, bet Urfins tos apbruņoja ar vālēm. Iesākumam tā pietika: kokpaurus nebija iespējams nošaut ar bultām vai nodurt ar šķēpiem.
KOKPAURU KARAGĀJIENS
Kādā nelaimīgā rītā Kohidas iedzīvotāji uztrūkās no spēcīgas dimdoņas: pa ielu maršēja Urfina Džīsa koka armija. Priekšgalā cienīgi soļoja palisandra ģenerālis ar milzīgu vāli rokā, aiz viņa gāja karaspēks ar kaprāļiem katra vada priekšā.
— Viens, div, viens, div! — komandēja kaprāļi, un zaldāti mundri piesita koka pēdas.
Blakus uz lāča jāja Urfins Džīss un priecājās par saviem karapulkiem.
— Ar-r-mija, stāt! — apdullinoši norēca Lans Pirots, koka kājas piesitās viena pie otras, un armija apstājās.
Izbiedētie ciemata iemītnieki izskrēja no savām mājiņām, sastājās uz lievenīšiem un pie vārtiem.
— Uzklausiet mani, Kohidas iedzīvotāji! — Urfins Džīss skaļi uzsauca. — Es pasludinu sevi par Zilās zemes valdnieku! Simtiem gadu Gremoņi kalpoja burvei Gingemai. Gingema ir pagalam, bet viņas burvju māksla neaizgāja bojā, to pārņēmu es. Jūs redzat šos koka cilvēkus: tos es iztaisīju un atdzīvināju. Man pietiek pateikt vienu vārdu, un mana neievainojamā koka armija jūs visus nokaus un sagraus jūsu mājas. Vai jūs atzīstat mani par savu pavēlnieku?
— Atzīstam, — atbildēja Gremoņi un izmisīgi ieraudājās.
Gremoņu galvas trīcēja no nevaldāmajām raudām, un zvārgulīši zem cepurēm priecīgi šķindēja. Tāda šķindoņa tik ļoti nesaskanēja ar Gremoņu drūmo garastāvokli, ka viņi norāva savas cepures un pakāra uz stabiņiem, kas šim nolūkam bija ierakti pie lieveņiem.
Urfins pavēlēja visiem izklīst pa mājām, bet aizturēja kalējus. Kalējiem viņš pavēlēja izkalt kaprāļiem un ģenerālim zobenus un iztrīt tos asus.
Lai kāds Kohidas iedzīvotājs nevarētu brīdināt Prēmu Kokusu un tas nepagūtu sagatavoties aizstāvībai, Urfins
DžTss pavēlēja kokpauriem ielenkt ciematu un nevienu no tā neizlaist.
Urfins Džīss izdzina visus no ciemata vecākā mājas ārā un nolikās gulēt, norīkodams lāci pie durvīm par sargu.
Urfins gulēja ilgi, pamodās tikai pievakarē un devās pārbaudīt sardzes posteņus.
Viņu pārsteidza negaidīta aina. Ģenerālis, kaprāļi un zaldāti atradās savos posteņos, bet viņi visi bija aizsegusies ar lielām, zaļām lapām un zariem.
— Ko tas nozīmē? — Urfins Džīss bargi noprasīja.
— Kas jums noticis?
— Mums ir kauns… — samulsis atbildēja Lans Pirots.
— Mēs esam kaili…
— Kaut kas neredzēts! — Urfins dusmīgi uzkliedza.
— Jūs taču esat no koka!
— Bet, pavēlniek, mēs esam cilvēki, jūs pats tā teicāt, — Lans Pirots iebilda. — Cilvēki staigā apģērbti. Viņi mūs izzobo…