— Nebēdājieties! Došu jums apģērbu!
Koka karaspēks tā nopriecājās, ka Urfinam par godu uzsauca trīskārtīgu "urā".
Atlaidis savu armiju, Urfins kļuva domīgs: viegli bija apsolīt apģērbu piecdesmit sešiem koka karavīriem, bet kur to ņemt? Ciematiņā, protams, nebūs drānas mundieriem, ādas zābakiem un siksnām un nav arī meistaru, kas varētu veikt tik lielu darbu.
Urfins izstāstīja ūpim par savām grūtībām. Huamoko pabolīja uz visām pusēm lielās, dzeltenās acis un izmeta tikai vienu vārdu:
— Krāsa!
Šis vārds Urfinam visu noskaidroja. Patiešām — kādēļ apģērbt koka ķermeņus, kas nav jāaizsargā pret aukstumu, ja iespējams tos vienkārši nokrāsot?
Urfins Džīss ataicināja pie sevis vecāko un pavēlēja atnest visādu toņu krāsas, kādas vien ciematā atrodamas.
Salicis sev apkārt krāsu bundžas un novietojis otas, Urfins uzsāka darbu. Viņš nolēma paraugam izkrāsot vienu zaldātu un paskatīties, kāds tas iznāks. Uzkrāsoja uz koka rumpja dzeltenu mundieri ar baltām pogām un siksnu, uz kājām — bikses un zābakus.
Kad pavēlnieks savu darbu parādīja koka zaldātiem, tie bija sajūsmināti un vēlējās iegūt tādu pašu izskatu.
Urfinam vienam bija grūti paveikt tādu darbu, tāpēc viņš pieaicināja talkā visus vietējos krāsotājus.
Darbs sāka kūsāt. Pēc divām dienām svaigi krāsotā armija mirdzēja un laistījās un par veselu jūdzi smaržoja pēc terpentīna un pernicas.
Pirmo vadu nokrāsoja dzeltenu, otro — zilu, trešo — zaļu, ceturto — oranžu un piekto — violetu.
Kaprāļiem, lai tie atšķirtos no zaldātiem, pār pleciem uzkrāsoja attiecīga toņa siksnas, ar kurām tie ļoti lepojās. Slikti tikai, ka zaldātiem pietrūka saprāta pagaidīt, kamēr krāsa nožūst. Priecādamies cits par citu, viņi badījās ar pirkstiem vēderā, krūtīs, plecos. Radās plankumi, un tagad kokpauri kļuva mazliet līdzīgi leopardiem.
Džīsam izdevās pierādīt ģenerālim, ka viņa daudzkrāsainie raksti ir daudz labāki par apģērbu.
Izkrāsotā armija bija sajūsmināta, bet tad radās negaidītas grūtības. Kokpauri pēc sejas bija līdzīgi cits citam kā divas ūdens lāses, un, ja sākumā komandieri tos atšķīra pēc zaru vietām, tad tagad tās bija aizkrāsotas un tāda iespēja izčibēja.
Urfins Džīss tomēr neapjuka. Viņš uzzīmēja katram zaldātam uz muguras kārtas numuru.
Šīs pazīšanas zīmes kļuva par zaldātu vārdiem, kas bija ļoti ērti.
Agrāk zaldātus vajadzēja izsaukt tā:
— Ej, tu, ar zariņu uz vēdera, soli uz priekšu! Stāvi, stāvi, kur tu lien? Tev arī zariņš uz vēdera? Nu, man nevajag tevi, bet tur to, kuram vēl divi mazi zariņi uz kreisā pleca…
Tagad viss notika daudz vienkāršāk:
— Zaļais numurs viens, divus soļus uz priekšu! Kā tu stāvi ierindā? Kā tu stāvi ierindā, es tev prasu. Se tev, še, še!…
Noblākšķēja dobji vāles zvēlieni, un sodītais atgriezās ierindā.
Karagājienu nekas vairs nekavēja: zobeni bija izkalti un iztrīti, uzzīmētie mundieri un bikses nožuvušas. Urfins izgatavoja seglus, lai būtu vieglāk jāt uz lāča muguras. Pie segliem viņš piestiprināja ietilpīgas somas, kur salika blašķes ar dzīvinošo pulverīti — savu vislielāko dārgumu. Visai armijai — līdz pašam ģenerālim — bija stingri noliegts pieskarties somām.
Vairāki kokpauri nesa darba rīkus no Urfina darbnīcas: zāģus, cirvjus, ēveles, svārpstus, kā arī koka galvu, kāju un roku rezerves.
Urfins Džīss aizslēdza ciema vecākā māju ar vairākām atslēgām un pavēlēja Kohidas iedzīvotājiem nerādīties tās tuvumā. Koka klaunu viņš iebāza padusē, nobrīdinādams, lai tas nedomā kost. Ūpis iekārtojās Urfinam uz pleca.
— Viens, div, viens, div! Kreiso, labo!
Armija uzsāka karagājienu uz Prēma Kokusa muižu agri no rīta. Tā mundri piesita kāju, bet Urfins jāja uz lāča muguras un priecājās, ka uzzīmējis pazīšanas zīmes katram zaldātam ne tikai uz krūtīm, bet arī uz muguras. Ja kāds no viņiem kaujā nobīsies un bēgs, tad vainīgo tūlīt varēs pazīt un sazāģēt malkā.
ATSKATS PAGĀTNĒ
Kamēr Urfina Džīsa koka armija maršē pa ceļu uz Prēma Kokusa muižu, mēs atgriezīsimies pagātnē, tajā laikā, kad Ellas mājiņa nospieda Gingemu un meitene devās uz Smaragda pilsētu.
Ne mazumu jautru un baigu piedzīvojumu Ella pieredzēja Burvju zemē. Te viņa atrada arī trīs uzticamus draugus.
Pirmais draugs bija jocīgais salmu cilvēciņš Biedēklis, kas sēdēja uz mieta kviešu laukā un baidīja putnus. No pļāpīgās vārnas Kaggi-Karr Biedēklis uzzināja, ka viņam trūkst tikai smadzeņu, lai kļūtu tāds pats kā visi cilvēki. Ella nocēla Biedēkli no mieta, un tas kopā ar viņu devās uz Smaragda pilsētu, lai izlūgtos no Gudvina smadzenes.
Par otru draugu kļuva Malkas Cirtējs, kas bija izgatavots no dzelzs. Ella paglāba viņu no bojā ejas, kaa tas vientuļš un ierūsējis stāvēja meža biezoknī. Dzelzs Malkas Cirtējs ilgojās iegūt mīlošu sirdi un domāja, ka Gudvins viņam var palīdzēt. Tas piebiedrojās Ellai, Totiņam un Biedēklim, un viņi visi kopā turpināja ceļu.
Pēc tam viņi sastapās ar Lauvu, lielu gļēvuli pēc dabas. Tam ļoti vajadzēja drošsirdības, lai kļūtu par zvēru karali ne tikai vārda pēc, bet arī īstenībā. Sadraudzējies ar Ellu, Biedēkli un Malkas Cirtēju, Lauva iestājās viņu kompānijā un arī gāja pie Gudvina pēc drosmes.
Gudvins uzstādīja Ellai un viņas draugiem noteikumus. Burvis apsolīja izpildīt viņu vēlēšanās, ja tie atbrīvos Violetās zemes iedzīvotājus Mirkšķoņus no ļaunās burves Bastindas varas. Cīņa ar Bastindu nebija viegla, un tomēr burvei pienāca gals: tā izkusa, kad Ella uzlēja tai spaini ūdens.
Ella ar draugiem atgriezās Smaragda pilsētā ar uzvaru, un, kaut gan Gudvins izrādījās tikai krāpnieks, kas muļķoja cilvēkus ar šķietamām burvībām, viņš tomēr spēja piepildīt Biedēkļa, Dzelzs Malkas Cirtēja un Lauvas vēlēšanās.