Gudvins pirms aizlidošanas gaisa balonā no Burvju zemes par Smaragda pilsētas valdnieku atstāja Biedēkli, piešķirdams tam goda nosaukumu Gudrais, jo tas bija saņēmis ļoti asprātīgas smadzenes. Un, kaut arī tās sastāvēja no sēnalām, sajauktām ar šujamām un kniepadatām, savam īpašniekam tās kalpoja labi.
Dzelzs Malkas Cirtējam Gudvins ielika no sarkanas drānas lupatiņas sašūtu un zāģu skaidām piebāztu sirdi. Šī sirds dauzījās pret Malkas Cirtēja dzelzs krūtīm pie katra soļa, un vientiesīgais spēka vīrs priecājās kā bērns. Viņš devās uz Violeto zemi pie Mirkšķoņiem, kas viņu pēc vecās Bastindas bojā ejas ievēlēja par savu valdnieku.
Lauva, izdzēris lielu porciju "drosmes" (tas bija dzirkstošs kvass ar baldriāna piejaukumu), aizgāja uz mežu, un tur zvēri viņu atzina par savu karali.
Bet Ella ar Totiņu atgriezās dzimtenē, Kanzasas stepē. Turp viņu aiznesa Gingemas sudraba kurpītes, kuru noslēpumu meitenei atklāja Rožainās zemes pavēlniece Stella, labā feja, kas zināja mūžīgās jaunības noslēpumu.
JAUNS NODOMS
Zilās zemes iekarošana Džīsam veicās ļoti viegli. Prēmu Kokusu un viņa darbiniekus sagūstīja pēkšņi. Viņi pat nemēģināja pretoties niknajiem kokpauriem un tūlīt atzina sevi par uzvarētiem.
Valsts apvērsums bija noticis: Urfins Džīss kļuva plašās Gremoņu zemes pavēlnieks.
Pirms diviem gadiem Burvju zemē bija notikusi zemestrīce. Ceļu uz Smaragda pilsētu Šķērsoja divas dziļas gravas, un satiksme starp to un Gremoņu zemi bija pārrauta. Ceļojot uz Smaragda pilsētu, Ella un viņas draugi pārkļuva pāri gravām, bet tikai ar lielām grūtībām. Biklajiem Gremoņiem tāds varoņdarbs nebija pa spēkam, un viņi uzskatīja par labāku sēdēt mājās un apmierināties ar tiem jaunumiem, kurus no apvidus uz apvidu pārnēsāja putni.
Noklausīdamies putnu sarunas {viszinošākās arvien bija žagatas), Gremoņi uzzināja, ka Gudvins pirms dažiem mēnešiem pametis Burvju zemi, atstādams par savu pēcteci Biedēkli Gudro. Viņiem kļuva zināms arī tas, ka Nositēja Namiņa Feja, ko Gremoņi iemīļoja par to, ka viņa tos bija atbrīvojusi no Gingemas, jau atgriezusies savā dzimtenē.
To visu uzdzirda arī Urfins Džīss. Jaunumus viņam pienesa Huamoko, bet ūpim tos pastāstīja meža pūces un ūpji.
Kad Urfins uzzināja šīs svarīgās vēstis, bijušais galdnieks, bet tagad Gremoņu Zilās zemes valdnieks, kjuva domīgs. Viņam likās, ka pienācis izdevīgs brīdis īstenot savu sapni un sagrābt varu pār Smaragda pilsētu. Gudvina noslēpumainā personība un viņa apbrīnojamā spēja pārvērsties par dažādiem zvēriem un putniem Urfinu Džīsu bija biedējusi, bet tagadējais valdnieks Biedēklis viņam tādas bailes neiedvesa. Tiesa, Urfinu mulsināja nosaukums Gudrais, ko Biedēklim bija devis Gudvins.
Bet Urfins teica ūpim tā:
— Pieņemsim, ka Biedēklim piemīt gudrība. Toties man ir spēks. Ko viņš iesāks ar savu gudrību, ja man ir varena armija, bet viņam viens vienīgs Garbārdainais Kareivis? Viņam gan ir uzticams sabiedrotais — Dzelzs Malkas Cirtējs, bet tas nepagūs atnākt palīgā… Nolemts — es dodos iekarot Smaragda pilsētu!
Huamoko atbalstīja pavēlnieka plānu.
Urfina Džīsa armija uzsāka karagājienu.
Pēc dažām dienām koka karapūīis nonāca pie pirmās gravas, kas šķērsoja ar dzelteniem ķieģeļiem bruģēto ceļu. Te ar kokpauriem atgadījās kaut kas negaidīts.
Koka zaldāti bija pieraduši staigāt pa līdzenu vietu, un grava tiem nelikās ne ar ko bīstama. Pirmā kokpauru rinda ar kaprāli Arumu pacēla labās kājas gaisā, vienu mirkli sastomījās pār gravas malu un pēc tam gāzās lejā. Pēc dažām sekundēm rībiens vēstīja, ka drošsirdīgie karotāji sasnieguši mērķi. Pārējie kokpauri no tā neko nemācījās. Otrā rinda devās pakaļ pirmajai, un Urfins ar šausmās izvalbītu seju iebļāvās:
— Ģenerāli, apturiet karaspēku!
Lans Pirots nokomandēja:
— Armija, stāt!
Koka zaldātu bojā eja tika novērsta, un atlika tikai cietušos izmakšķerēt no gravas un saremontēt. Šis darbs, kā arī droša koka tilta uzcelšana pār gravu ilga piecas dienas.
Un tā pirmā grava palika aiz muguras, kokpauri iesoļoja mežā. Šim mežam visā zemē bija slikta slava: tajā dzīvoja milzīgi, ārkārtīgi spēcīgi un nikni tīģeri. Viņu garie, asie ilkņi rēgojās no rīklēm uz āru kā zobeni, tāpēc šie zvēri bija iesaukti par zobenzobu tīģeriem. Gremoņi zināja ne mazumu nostāstu par briesmīgiem atgadījumiem Tīģeru mežā.
Urfins bailīgi lūkojās apkārt.
Mežā valdīja svinīgi satraucošā noskaņa. Milzīgie koki, kurus klāja nokarenas sirmu sūnu virtenes, augšā ar galotnēm sadevās kopā, un zem tumšzaļajām velvēm virmoja krēsla un mitrums. Dzelteno ķieģeļu ceļu sedza kritušās lapas, un kokpauru smagie soļi dunēja apslāpēti.
Sākumā viss ritēja laimīgi, bet pēkšņi pie Urfina pieskrēja Lans Pirots.
— Pavēlnieki — viņš kliedza. — No meža glūn zvēru purni. Acis tiem dzeltenas, bet no mutēm rēgojas balti zobeni…
— Tie ir zobenzobu tīģeri, — teica pārbiedētais Urfins.
Vērīgi ielūkojies, viņš ieraudzīja brikšņos desmitiem uguntiņu: tur mirgoja nezvēru acis.
— Ģenerāli, sakārtot armiju kaujas gatavībā!
— Klausos, pavēlniek!
Urfinu ielenca koka zaldāti ar vālēm un zobeniem rokās.
Zobenzobu tīģeri biezoknī nepacietīgi mīņājās un elsoja, bet vēl neiedrošinājās uzbrukt: viņus mulsināja laupījuma neparastais izskats. Bez tam viņi nesaoda cilvēka smaku, bet cilvēks bija viņu iecienītais gardums. Pēkšņi vējiņš atpūta līdz mežam Urfina Džīsa smaku, un divi visvairāk izsalkušie un nepacietīgākie tīģeri tomēr sadūšojās. Tie izlēca no krūmiem un uzšāvās augstu virs ceļa.