UZ MAKALOA PAKLĀJA
Havajietes noveco skaisti un ar cieņu, ne tā kā lielākā daļa karstasinīgo tautību sieviešu. Kaut gan sieviete, kas sēdēja zem hau koka, nebija ne skaistinājusies, ne arī mēģinājusi viltīgi slēpt laika zoba pēdas, tai tomēr varētu dot ne vairāk par piecdesmit gadiem, un šāds spriedums būtu pareizs it visur pasaulē, tikai ne Havajā. Taču viņas bērni un mazbērni, kā arī Rosko Skandvels, kas jau četrdesmit gadu bija viņas vīrs, labi zināja, ka viņai ir sešdesmit četri un divdesmit otrajā jūnija dienā paliks pilni sešdesmit pieci. Tomēr izskats to neliecināja, kaut arī, lasīdama žurnālu, viņa lika uz deguna acenes un atkal noņēma tās, kad skatienam iekārojās pārslīdēt mauriņam, kur rotaļājās pusducis bērnu.
Tā bija cildeni skaista ainava — tikpat cildena kā mūžvecais hau koks mājas lielumā, kura paēnā viņa sēdēja tieši kā namā, tik ērti un omulīgi — pilnīgi dzīvokļa veida bija apmēbelēta koka zarotnes veidotā lapene, tikpat cildena kā maura laukums, kas pletās pret salas iekšieni līdzīgi divsimt dolāru dārgam zaļa plīša paklājam tikpat cildeni skaista un krāšņa bungalo priekšā. Uz jūras pusi pa simt pēdu augsto kokospalmu joslas spraugām varēja saskatīt okeānu; viņpus rifa tumši zils, pie apvāršņa tas pamazām vērtās indigo zilumā, bet rifa iekšpusē vizuļoja visās zīdaini maigās nefrīta, smaragda un turmalīna niansēs.
Un šis bija tikai viens no sešiem namiem, kas piederēja Martai Skandvelai. Viņas pilsētas nams nedaudz jūdžu tālāk pašā Honolulu, uz Nūanu ceļa starp pirmo un otro «lietus gāzi», bija īsta pils. Neskaitāmi viesu pulki bija izbaudījuši ērtības, un izpriecas viņas Tantalusa kalnāju mājā, tāpat arī mājā uz vulkāna un vēl kalna mājā un lejas mājā, kas atradās Havaju lielākajā salā. Tomēr šis Vaikiki piekrastes nams nepalika pārējiem iepakaļ ne skaistuma, ne diženuma ziņā, un tā uzturēšana bija tikpat dārga. Divi japāņu dārzniekzēni cirpa hibiskus, trešais lietpratīgi kopa garo naktsziedaiņa cereusa dzīvžogu, kurā nupat visā drīzumā vajadzēja saplaukt noslēpumainajiem naktszie- diem. Japāņu mājkalpotāja, graciozi kniksēdama, iznesa tējas paplāti, tai sekoja japāņu meitene, skaista kā taurenītis savas tautas īpatnējā tērpā, un arī lidinājās kā taurenītis, apkalpodama savu kundzi. Cita japāņu meitene, pārmetuši pār roku veselu kaudzi frotē dvieļu, pārtecēja pār mauriņu tālāk pa labi, dodamās uz peldu būdiņām, no kurienes sāka birt laukā bērneļi peldkostīmos. Tālāk zem palmām pašā jūras malā divas ķīniešu auklītes savos skaistajos tautiskajos tērpos — baltos jl-šon un garās, taisnās biksēs, ar melnām matu pīnēm pār muguru — katra vizināja pa zīdainītim ratiņos.
Un tas viss — gan kalpotāji, gan aukles, gan mazbērni — piederēja Martai Skandvelai. Tāda pati kā viņai bija ādas krāsa arī mazbērniem — tipiska havajiešu nokrāsa, mazlietiņ patumša, it kā to nejauši būtu nobrūninājusi Hava- jas saule. Tie bija havajieši par vienu astotdaļu vai par vienu sešpadsmitdaļu, un tas nozīmē, ka septiņas astot- daļas vai arī piecpadsmit sešpadsmitdaļas baltās rases asiņu tomēr nespēja iznīcināt polinēziešu zeltaini dzelten- brūno ādas nokrāsu. Ja nebijis šā brūnuma, tad vienīgi iemanījies vērotājs būtu varējis uzminēt, ka šie draišķīgie bērneļi nav īsti baltie. Rosko Skandvels, to vectēvs, bija tīrasiņu baltais, Marta par trim ceturtdaļām baltā; viņu abu daudzie dēli un meitas bija par septiņām astotdaļām baltie; mazbērni tad nu dalījās dažādās pakāpēs — citi jau par piecpadsmit sešpadsmitdaļām baltie, bet citi, ja viņu septiņu astotdaļu tēvi un mātes bija apprecējuši tādus pašus septiņastotdaļus, bija baltie tikai par četrpadsmit sešpadsmitdaļām jeb septiņām astotdaļām. Dzimta no viņu abu puses bija teicama, jo Rosko tiešā līnijā cēlies no Jaun- anglijas puritāņiem, bet Marta — ne mazāk tiešā līnijā no Havajas karalisko virsaišu dzimtas, kuras ciltskoks, pēc slavinājuma himnu mele dziesmojumiem, sniedzās tūkstoš gadu atpakaļ tajos laikos, kad rakstu zīmes vēl nebija izdomātas.
Gabaliņu nostāk pieturēja automašīna, un no tās izkāpa sieviete, kurai varēja dot, visaugstākais, sešdesmit gadu, tomēr viņa soļoja pār mauru tik viegli kā rūpīgi kopta sieviete ap četrdesmitiem, un īstais gadu skaits viņai bija sešdesmit astoņi. Marta pacēlās no krēsla, lai apsveiktu to pēc sirsnīgās havajiešu paražas — rokas ap pleciem, lūpas pie lūpām, bet sejas un pat auguma kustības vaļsirdīgi pauda patiesu un dziļu prieku. No abām pusēm tā tik birtin bira: «māsiņ Bella» un «māsiņ Marta» juku jukām ar gandrīz nesakarīgiem vaicājumiem, kā klājas pašai, ko dara tēvocis Šis vai brālis Tas un kā jūtas krustmāte Nez- kādaturvēl, līdz beidzot pirmais tikšanās satraukums bija pāri, acis miklas no sirsnīga maiguma un viņas apsēdās, raudzīdamās viena otrā pār savām tējas tasītēm. Varētu likties, ka viņas nav redzējušās un apskāvušās jau gadiem ilgi. īstenībā viņu atšķirtības laiks ilga divus mēnešus. Pie tam vienai bija sešdesmit četri, bet otrai sešdesmit astoņi gadi. Tādas viņas bija veidojusi tā viena ceturtdaļa havajiešu asiņu, jo Havajas sirds ir pārpilna saules siltuma un mīlas kvēles.
Bērnu pulciņš kā paisuma vilnis applūdināja krustmāti Bellu, kas tos izšķērdīgi apveltīja skūpstiem un glāstiem, līdz beidzot aukles mazuļus atkal aizvedināja uz peldvietu.
— Es sadomāju dažas dienas pavadīt pludmalē, pasēti pašlaik pārstājuši, — Marta ieminējās.
— Tu jau dzīvo šeit veselas divas nedēļas. -— Bella mīļi uzsmaidīja jaunākajai māsai. — Brālis Edvards man pateica. Mēs satikāmies uz tvaikoņa, un viņš katrā ziņā gribēja vispirms aizvest mani paciemoties pie Luizas un Dorotejas un apraudzīt viņa pirmo mazbērnu. Viņš tīri vai jucis aiz priekiem par šo mazuli.