— Apžēlojies! — Marta izsaucās. — Divas nedēļas! Ņe prātā man nenāca, ka jau tik ilgi.
— Kur ir Annija? Un Margarita? — Bella ievaicājās.
Marta paraustīja raženos plecus visaptverošā piedošanā
pret savām untumainajām precētajām meitām, kuras savus bērnus mēdza atstāt viņas gādībā uz visu pēcpusdienu.
— Margarita ir ielu izdaiļošanas komitejas sanāksmē, viņi tur apspriež par koku un hibisku dēstīšanu Kalakauas avēnijas abās pusēs, — viņa atteica. — Un Annija par astoņdesmit dolāriem deldē riepas, lai savāktu septiņdesmit piecus dolārus Britu Sarkanajam krustam, — šodien taču, kā zini, viņiem ir ziedojumu vākšanas diena.
— Rosko nu gan laikam ļoti lepojas, — Bella ieteicās un ievēroja, ka māsas acīs parādās lepnuma spožums. — Es jau Sanfrancisko saņēmu ziņas par Ho-o-la-as pirmo dividendi. Vai atceries, kā es ieguldīju tūkstoti par akcijām, kas maksāja septiņdesmit piecus centus gabalā, nabaga
Ebijas bērnu labā un noteicu, ka pārdošu tās tikai tad, kad būs sakāpušas līdz desmit dolāriem?
— Un visi smējās par tevi, tāpat kā par visiem, kuri pirka kādu akciju. — Marta pamāja ar galvu. — Bet Rosko zināja. Šodien tās pārdod par divdesmit četriem.
— Es savējās pārdevu no tvaikoņa telegrāfiski — tieši par divdesmit, — Bella turpināja. — Un nu Ebija šuj kleitas kā negudra. Viņa ar Meju un Tutsiju pošas braukt uz Parīzi.
— Un Karls? — Marta apjautājās.
— O, nu viņš sekmīgi varēs beigt Jeilas koledžu…
— Ko viņš, kā pati zini, būtu panācis tik un tā, — Marta pamācīgi noteica, visai piemīlīgi ierunādamās divdesmitā gadsimta manierē. '
Bella atzinās, ka tiešām viņai bijis nodoms samaksāt skolas biedrenes dēlam mācību naudu koledžā, un apmierināta piebilda:
— Tomēr daudz jaukāk iznācis, ja Ho-o-la-as akcijas var samaksāt par to. Savā ziņā, redzi, tas ir Rosko nopelns, jo es uzticējos viņa spriedumam, kad ieguldīju savu naudu. Bella lēnām aplaida skatienu visapkārt, un viņas acis uztvēra ne tikai skaistumu un rāmo mieru, kas tām pavērās šeit, bet arī skaistuma un miera pārbagātību, kādu varēja nojaust neskaitāmās tādās pašās oāzēs uz visām salām. Viņa tīksmi nopūtās un piezīmēja: — Visām mums laulātie draugi darījuši jauku mūsu dzīvi, likdami lietā to, ko mēs liem dāvājām.
— Un laimīgu… — Marta piekrizdama piebilda, bet tad aizdomīgi strauji aprāva iesākto teicienu.
— Un laimīgu — visām mums, izņemot māsiņu Bellu,— Bella ar piedodošu smaidu pabeidza Martas domu.
— Par daudz jau smaga bija šī laulība, — Marta nomurmināja, vai kusdama maigumā un līdzcietībā. — Tu biji tik jauniņa. Tēvocim Robertam nevajadzēja vis tevi spiest uz to.
— Man bija tikai deviņpadsmit gadu. — Bella palocīja galvu. — Bet tā nebija Džordža Kāstnera vaina. Un paraugies nu, ko viņš, jau kapā dusēdams, man sagādājis. Tēvocis Roberts bija gudrs. Viņš zināja, ka Džordžs prot paredzēt tālu, un zināja, cik viņš uzņēmīgs un neatlaidīgs. Džordžs jau toreiz saprata — un tas taču bija pirms piecdesmit gadiem —, ko nozīmē tiesības uz Nahalas ūdeņiem, kad neviens vēl tām ne mazākās vērtības nepiešķīra. Visi domāja, ka viņš pūlas iepirkt platību liellopu fermai. Viņš pūlējās nopirkt šo ūdeņu nākotni… un tu pati zini, cik veiksmīgi tas viņam izdevies. Man dažreiz pat neērti domāt par saviem ienākumiem. Nē, lai nu kā, par to, ka mūsu laulība bija nelaimīga, Džordžs nav vainojams. Es būtu varējusi dzīvot laimīgi ar viņu, to skaidri zinu, līdz pat šai dienai, ja vien viņš palicis dzīvs. — Bella lēnām nogrozīja galvu. — Nē, tā nebija viņa vaina. Ne arī kāda cita vaina. Pat ne mana. Ja nu vispār kādam jāuzveļ šī vaina… — Bellas smaida domīgais maigums atņēma skarbumu tam, ko viņa gatavojās teikt. — Ja nu vispār kādam jāuzveļ šī vaina, tad tas ir tēvocis Džons.
— Tēvocis Džons! — Marta izsaucās skaudrā pārsteigumā. — Ja tas tiešām bijis viens no tēvočiem, es gan būtu teikusi — tēvocis Roberts. Bet tēvocis Džons!
Bellas lēnīgais smaids pauda neapšaubāmu apstiprinājumu.
— Bet tas taču bija tēvocis Roberts, kas tevi piespieda precēt Džordžu Kāstneru, — māsa nerimās.
— Tas tiesa. — Bella apliecinādama palocīja galvu. — Tomēr īstenībā ne jau par manu vīru jārunā, bet gan par zirgu. Es lūdzu tēvoci Džonu aizdot man zirgu, un tēvocis Džons bija ar mieru. Tā tas viss tad arī notika.
Iestājās klusums, slēptu minējumu pilns, un, kad no liedaga arvien tuvāk atskanēja bērnu balstiņas, jaukdamās ar Āzijas meiteņu maigajiem rājieniem un liegumiem, Marta Skandvela izšķīrās pēkšņi un trauksmaini spriega apņēmībā. Viņa atgainīja bērneļus.
— Skrejiet nu projām, mīlulīši, skrejiet nu! Vecmāmiņa grib parunāties ar krustmāti Bellu.
Un, kad skanīgi spirgtie bērnu balsu treļļi noklusa aiz maura laukumiņa, Marta, savas sirds vērībai saasinoties, Ieskatījās, cik daudz skumju pauž rievas, ko māsas sejā vilkušas pusgadsimta slepenas ciešanas. Jau tepat piecdesmit gadu, kopš viņa bija ievērojusi šīs rievas. Viņa sasprindzināja savu maigumā kūstošo havajietes sirdi, lai reiz lauztu pusgadsimtu ilgušo klusēšanu.
— Bella, — viņa teica. — Mēs nekā nezinājām. Tu nekad neko neteici. Bet mēs lauzījām galvu, ai, cik bieži lauzījām galvu …
— Un nekad nejautājāt, — Bella pateicīgi nočukstēja.
— Bet tagad es jautāju — beigu beigās. Mūsu krēslas stunda ir klāt. Paklau tos tur! Dažreiz man pat bail sametas, iedomājoties, ka tie visi ir mazbērni, mani mazbērni.. kur es taču, kā varētu likties, nupat vakar, aizvakar vēl biju tik bezrūpīga meitene ar vieglu sirdi un vieglām kājām, kāda vien jel kad lēkusi zirgā, peldējusies lielajā bangotne, lasījusi opihi (sīki ūdensgliemezīši, kas rāpjas pa klintīm) bēguma laikā vai smējusies par pielūdzēju bariem. Un tagad nu, mūsu mijkrēslī, aizmirsīsim visu citu, paturēsim prātā tikai to, ka es esmu tava mijā māsa, tāpat kā tu esi manējā.