Acīs abām sariesās dzidras lāses. Bella acīm redzami notrīsēja, velti meklēdama vārdus atbildei.
— Mēs domājām, ka vainojams Džordžs Kāstners, — Marta turpināja. — Varējām jau to iztēloties visos sīkumos. Viņš bija auksts cilvēks. Tu biji karstasinīga hava- jiete. Viņš, jādomā, bija nežēlīgs. Brālis Volkots arvien apgalvoja, ka viņš laikam tevi esot sitis …
— Nē! Nē! — Bella pārtrauca. — Džordžs Kāstners nekad nebija zvērisks vai negants. Man ne vienreiz vien pat uznāca vēlēšanās, kaut viņš tāds būtu. Viņš man netika piedūris ne pirksta. Nekad viņš nepacēla roku pret mani. Pat balsi viņš ne reizes nepacēla, ar mani runājot. Nekad — ai, vai tu vari man ticēt? — lūdzu, māsiņ, tici tomēr! — it nekad viņš netika man teicis skarbu vārdu, pat ne īgnu vārdu. Bet viņa māja, mūsu māja tur Nahalā, bija pelēka. Visas krāsas tajā bija pelēkas un vēsas, pat aukstas, bet mana dvēsele jau kopš dzimšanas gaiši laistījās visās saules, zemes un asins krāsās. Bija tik ļoti dzestri, tik pelēcīgi dzestri dzīvot Nahalā ar šo dzestro, pelēko vīru. Tu taču pati zini, Marta, ka viņš bija pelēks. Pelēks — gluži kā tie Emersona portreti, kurus redzējām skolā. Pat āda viņam bija pelēka. To nespēja iebrūnināt ne saule, ne vējš daudzajās seglos pavadītajās stundās. Un sirds viņam bija tikpat pelēka kā āriene.
Bet man bija tikai deviņpadsmit gadu, kad tēvocis Roberts izšķīrās par šīm precībām. Kā es varēju zināt, kas las ir? Tēvocis Roberts runāja ar mani. Viņš aizrādīja, ka visas Havajas bagātības un īpašumi jau sākuši pāriet haole (balto) rokās. Havajiešu virsaiši ļaujot savai mantībai izslīdēt no pirkstiem. Toties Havajas virsaišu meitām, kuras apprecējušas haole, viņu īpašumi haole laulāto draugu pārvaldībā vairojoties un augot augumā. Viņš pieminēja vēl mūsu savādnieku vectēvu Rodžeru Viltonu, kas, saņēmis vecmāmiņas Viltonas nabadzīgās mauka (kalnu) ze* mes, pievienojis tām vēl citas un ierīkojis tur Kilohanas lopu fermu …
— Pat toreiz par to lielāka bija tikai vēl Pārķēra ferma,— Marta lepni iemeta starpā.
— Un viņš man teica — bijis mūsu tēvs savas dzīves laikā tikpat tālredzīgs kā vectēvs, tad puse toreizējās Pārķēra zemes platības būtu pievienota Kilohanai, tā padarot Kilohanu par vislielāko. Un viņš apgalvoja, ka vērša gaļa lētāka vairs nekļūšot nekad un it nekad. Un vēl viņš teica, ka Havajas lielā nākotne būšot cukurā. Tas notika pirms piecdesmit gadiem, un nu ir pierādījies, ka viņam bija vairāk nekā taisnība. Un viņš teica, ka jaunais haole Džordžs Kāstners redzot tālu un tikšot tālu un ka meiteņu mūsu ģimenē esot daudz, un ka Kilohanas zemes pēc visām liesībām mantošot zēni, bet, ja es apprecēšot Džordžu, man būšot nodrošināta jo bagāta nākotne.
Man bija tikai deviņpadsmit. Tikko biju atgriezusies no Karaliskās augstmaņu skolas; tas taču notika laikā, kad mūsu meitenes vēl nesūtīja mācīties uz Savienotajām Valstīm. Tu jau, māsiņ Marta, biji viena no pirmajām, kas ieguva izglītību uz kontinenta. Un ko gan es zināju par mīlestību un mīlētājiem, kur nu vēl par precēšanos? Visas sievietes precas. Tas ir viņu pienākums dzīvē. Māte un vecmāmiņa, visas agrāko paaudžu sievietes taču bija precējušās. Mans pienākums dzīvē bija precēt Džordžu Kāstneru. Tēvocis Roberts tā teica savā gudrībā, un es zināju, ka viņš ir ļoti gudrs. Un es aizgāju dzīvot ar savu vīru Nahalas pelēkajā mājā. .
Tu jau to atceries. Neviena koka, tikai viļņojošie zāles klajumi, aiz tiem augsti kalni, lejā jūra — un tad vējš! Vaimeas un Nahalas vējš — tie abi pūta pār mums un kona vējš vēl piedevām. Bet ko gan es bēdātu par tiem, tāpat kā maz mēs bēdājām par tiem Kilohanā, kā maz bēdāja ļaudis Manā, ja vien Nahala pati nebijusi tik pelēka un mans vīrs Džordžs tik pelēks! Mēs bijām divi vien. Viņš bija Nahalas pārvaldnieks Glenu uzdevumā, kuri paši bija aizbraukuši atpakaļ uz Skotiju. Tūkstoš astoņi simti gadā plus vēl vērša gaļa, zirgi, kovboju pakalpojumi un fermas māja — tāda bija viņa alga …
— Augsts atalgojums tajās dienās, — Marta ieteicās.
— Tomēr Džordžam Kāstneram par viņa veikto darbu tas bija ļoti niecīgs, — Bella aizstāvēja vīru. — Es dzīvoju ar viņu trīs gadus. Nevienu pašu rītu viņš nepalika gultā ilgāk kā līdz puspieciem. Viņš pilnīgi ziedojās saviem saimniekiem. Godīgs līdz penijam norēķinos, no sava laika un enerģijas viņš saimniekiem deva pilnu mēru un vēl pat ar uzviju. Varbūt tas arī palīdzēja vērst mūsu dzīvi tik pelēku. Bet klausies vien, Marta! No šiem tūkstoš astoņsimt dolāriem viņš katru gadu noguldīja tūkstoš seši simti. Padomā jel! Mēs abi izdzīvojām ar divsimt dolāriem gadā. Laimīgā kārtā viņš ne dzēra, ne smēķēja. Un no tā paša mums vajadzēja arī apģērbties. Es pati šuvu sev apģērbus. Vari iedomāties, kādi tie izskatījās. Kovboji vienīgi apgādāja malku, pārējos darbus darīju es. Es vārīju un cepu, un berzu grīdas…
— Tu, kas taču no pat dzimšanas stundas nepazini nekā cita kā vien apkalpotājus visās malās! — Marta līdzcietīgi ieminējās. — Kilohanā jau to arvien bija vesels karapulks.
— Ak, bet kur vēl visa tā plikā, kailā, sīkstulīgā knapi- nāšanās! — Bella izsaucās. — Cik ilgi es biju spiesta iztikt ar vienu mārciņu kafijas! Slota nodila līdz kātam, pirms tika pirkta jauna. Un vērša gaļa! Svaiga vēršgaļa un kaltēta — rītā, pusdienā un vakarā! Un auzu pārslu biezputra! Kopš tā laika es neesmu vairs mutē ņēmusi ne auzu pārslu, ne arī kādu citu biezputru.
Viņa pēkšņi piecēlās,,pagājās soļus desmit sānis un kādu mirklīti, kamēr nomierinājās, ar neko neredzošām acīm vērās neskaitāmos krāsu toņos zaigojošajā rifā. Uz savu vietu atpakaļ nākdama, viņa nesa augumu stalti, droši un līgani, krūtis izceltas, un galva cēli atmesta — šo stāju havajiešu sievietei nespēj laupīt nekāds citu asiņu piemaisījums. Bella Kāstnera bija gluži kā haole — ar gaišu ādu un smalkiem locekļiem. Tomēr, kad viņa tā soļoja atpakaļ, augstu paceltā galva, gareno, brūno acu skatiens, noslīgušu skropstu segts zem uzacu karaliskajiem lokiem, maigi iezīmētās smalkās lūpas, kas vēl pēc sešdesmit astoņiem gadiem šķita skandinām slavas dziesmu skūpstu saldumam, — tas viss viņu vērta par īstu senās Havajas virsaiti, kuras krāšņums spulgoja cauri haole asiņu paliem viņas dzīslās. Bella bija garāka par māsu Martu, un tas viņu darīja vēl karaliskāku.