— Zini, mēs taču kļuvām slaveni ar viesu skopulīgo uzņemšanu. — Bella pasmējās jau mazliet gaišāk. — Daudzas jūdzes vajadzēja iet no Nahalas — vienalga, uz kuru pusi, — līdz varēja saskatīt tuvāko jumtu. Tomēr gadījās, ka retumis pie mums apstājās pārnakšņot kāds novēlojies vai negaisa pārsteigts ceļinieks. Un tu taču pazīsti izšķērdīgo dzīves veidu lielajās fermās — kā toreiz, tā tagad. Kā gan mūs apsmēja! «Kas mums par daļu,» Džordžs mēdza teikt. «Viņi dzīvo šodienai un šim brīdim. Pēc divdesmit gadiem — tad būs mūsu reize, Bella. Tie būs turpat, kur šobrīd, un tie ēdīs mums no rokas. Mēs vēl būsim spiesti viņus barot, viņi lūgsies mums maizes, un mēs viņus barosim labi, jo mēs būsim bagāti, Bella, tik bagāti, ka man pat bail tev stāstīt. Bet es zinu, ko daru, un tev vajag paļauties uz mani.»
Džordžam bija taisnība. Divdesmit gadu vēlāk, kaut ari viņš to vairs nepieredzēja, mani ienākumi sasniedza tūkstoti mēnesī. Manu dieniņ! Es pat nezinu, cik lieli tie ir šodien. Bet toreiz man bija tikai deviņpadsmit gadu, un es parasti Džordžam atbildēju: «Tagad! Tagad! Mēs taču dzīvojam tagad. Varbūt mēs nemaz nebūsim dzīvi pēc tiem divdesmit gadiem. Man taču vajag jaunas slotas. Un ir dabūjama tāda trešās šķiras kafija, kas maksā tikai divus centus mārciņā vairāk nekā tā šausmīgā susla, ko mēs dzeram. Kālab es nevarētu cept olas sviestā jau tagad? Kā man gribētos dabūt vismaz jaunu galdautu! Un mūsu palagi! Man ir kauns likt kādam viesim gulēt uz tiem, kaut arī — dieva vārds — reti tie uzdrīkstas iegriezties pie mums.»
«Pacieties Bella!» viņš mēdza teikt. «Pēc neilga laiciņa, vairs tikai pēc nedaudziem gadiem tie, kas šodien nicīgi atsakās sēsties pie mūsu galda vai gulēt mūsu palagos, būs lepni, ja mēs tos ielūgsim, — tie, kas vēl nebūs miruši. Atceries, kā pērn nomira Stivenss, — viņš dzīvoja plaši un vieglprātīgi, bija draugs ikvienam, tikai ne pats sev. Koha- las iedzīvotājiem vajadzēja viņu apbedīt, jo viņš neatstāja neko vairāk kā tikai parādus. Ieskaties vien — citi iet to pašu taku. Kaut vai tavs brālis Mels. Tā dzīvodams, viņš vairs neizvilks ne piecus gadus, viņš salauzīs savu tēvoču sirdis. Un tas pats princis Lilolilo. Iedrāžas pie manis savā ceļojumā pa salu ar pussimtu kanaku zirgos — visi tādi vien spēcīgi, muskuļoti vīri, kaut gan labāk būtu bijis likt 1os pie pamatīga darba, lai gādā par savu nākotni, jo viņš jau nu nekad nebūs Havajas karalis. Viņš nenodzīvos tik ilgi, lai kļūtu par karali Havajā.»
Džordžam bija taisnība. Brālis Hels nomira. Princis Lilolilo tāpat. Tomēr visur Džordžam nebija taisnība. Viņš, kurš ne dzēra, ne smēķēja, kurš nekad lieki nešķieda savu roku spriegumu skāvienos, kura lūpu skāriens nekavējās ne sekundi ilgāk par vispaviršāko skūpstu, kurš bez izņēmuma cēlās ik ritu līdz ar gaiļiem un jau krāca, pirms petroleja lampā bija nodegusi par desmito daļu, un kurš nemaz nedomāja par miršanu, tomēr nomira pat ātrāk nekā brālis Mels un princis Lilolilo.
«Pacieties, Bella!» mēdza man teikt tēvocis Roberts. «Džordžs Kāstners ir nākamības cilvēks. Es tev esmu izmeklējis labu vīru. Jūsu tagadējās grūtības ir tikai grūtības ceļā uz apsolīto zemi. Ne jau mūžam havajieši valdīs Havajā. Gluži tāpat, kā viņi ļāva savai bagātībai izslīdēt no rokām, tā viņi ļaus izslīdēt arī varai. Politiskā vara un zemes īpašums arvien turas kopā. Notiks lielas pārmaiņas, būs apvērsumi — kas zina, cik daudzi un kādi tie būs, bet beigu beigās kā zeme, tā vara piederēs haole ļaudīm. Un tajā dienā tu, iespējams, būsi pirmā dāma Havajā, tikpat droši kā Džordžs Kāstners var kļūt par Havajas valdnieku. Tā tas ir rakstīts grāmatās. Tā tas notiek visur, kur vien haole saduras ar pakļāvīgākām tautām. Es, tavs tēvocis Roberts, pats pa pusei havajietis, pa pusei haole, zinu, par ko runāju. Pacieties, Bella, pacieties!»
«Mīļā Bella,» mēdza teikt tēvocis Džons; un es zināju, ka sirdī viņš mani maigi mīl. Paldies dievam, viņš nekad man neieteica pacietību. Viņš saprata. Viņš bija ļoti gudrs. Viņš bija cilvēks ar siltu sirdi un tālab gudrāks par tēvoci Robertu un Džordžu Kāstneru, kuri meklēja tikai lietu pašu, bet neredzēja tās dvēseli, kuri mīļāk veda norēķinus par ierakstiem kantorgrāmatās nekā par sirdspukstiem, kad krūtis glaužas pie krūtīm, kuri mīļāk skaitīja ciparu ailes nekā pieminēja skatienu, vārdu vai skāvienu glāstus. «Mīļā Bella,» mēdza teikt tēvocis Džons. Viņš saprata. Tu jau daudzreiz būsi dzirdējusi, ka viņš taču mīlēja princesi Naomi. Viņš bija uzticīgs mīlētājs. Viņš mīlēja tikai vienreiz mūžā. Pēc princeses nāves runāja, ka viņš. esot savādnieks. Tāds viņš bija. Viņš spēja mīlēt tikai vienu sievieti — vienreiz un uz visiem laikiem. Atceries viņa tabu istabu Kilohanas mājas dibentelpā, kurā mēs iegājām tikai pēc viņa nāves un atradām, ka tā ir princeses Naomi piemiņas svētnīca. «Mīļā Bella,» — tas bija viss, ko viņš man jel kad tika teicis, bet es zināju, ka viņš saprot.