Kavēkļu un neveiksmju bija bez sava gala. Kādā upes likumā, lair mutuļoja varenas krāces, viņi zaudēja divas stundas, atkal un atkal mēģinādami pārvarēt straumi, un laiva divas reizes apgāzās. Sajā vietā abos krastos no dzelmes laukā slējās stāvas klintis, un tām garām tikt viņi nevarēja, nedz velkot kanoe, nedz stumjoties ar kārti, bet stāties pretī straumei ar airiem te nekādi nebija iespējams. Viņi likās airos ar tādu spēku, ka šķita — sirds izlēks no krūtīm aiz piepūles, un tomēr upe viņus pieveica un nesa atpakaļ. Galu galā viņiem palīdzēja nejaušība. Vietā, kur upe bija visstraujākā, viņi cieta kārtējo neveiksmi, untumainie ūdeņi izrāva Cērčilam no rokām airi un trieca kanoe pret klinti. Cērčils uz labu laimi lēca un ielēca aizā. Ar vienu roku pieķēries pie klints, viņš ar.otru turēja grimstošo kanoe, kamēr Antonsens izķepurojās no ūdens. Pēc tam viņi izvilka laivu malā un atpūtās. No šīs ārkārtīgi bīstamās vietas dodamies ceļā ar svaigiem spēkiem, viņi pārvarēja krāces. Viņi piestāja krastā mazliet augstak, nekavējoties izkapa malā un, vilkdami kanoe virvē, lauzās cauri krūmiem.
Kad atausa diena, viņi vēl bija tālu no Tegišas posteņa. Svētdien deviņos no rīta viņi izdzirdēja «Floras» atvadu sirēnu. Bet, kad pulksten desmitos sasniedza posteni, viņi tālu dienvidos ieraudzīja tikai aizejošā tvaikoņa dūmus. Kapteinis Džonss no jātnieku policijas nekad nebija uzņēmis un mielojis tik nomocījušos skrandaiņus, un vēlāk viņš apgalvoja, ka savu mūžu neesot redzējis cilvēkus, kuri ēduši ar tik briesmīgu apetīti. Paēduši viņi nolikās turpat pie plīts un aizmiga, nenovilkuši slapjās skar- balas. Pēc divām stundām Cērčils piecēlās, aiznesa uz kanoe Bondela ceļa somu, kas bija noderējusi viņam par spilvenu, uzbukņīja augšā Antonsenu — un viņi turpināja dzīties pakaļ «Florai».
— Diezin kas var atgadīties — var salūzt mašīna vai vēl kas, — Cērčils atbildēja kapteinim Džonsam, kad tas mēģināja viņu atrunāt. — Man jānoķer tvaikonis un jāaizsūta atpakaļ pēc puišiem.
Tegišas ezeru bija sakūlis baltās putās rudenīgi stiprs pretvējš. Laivai virsū triecās augsti viļņi, tā ka viens no braucējiem bija spiests smelt laukā ūdeni, bet otrs rīkojās ar airiem. Tikt uz priekšu nebija iespējams. Seklākā vietā viņi pieīrās pie krasta, izkāpa no kanoe, viens ķērās pie virves, bet otrs stūma laivu… Viņi cīnījās ar vēju, līdz viduklim, bieži pat līdz kaklam brizdami pa ledaino ūdeni; nereti lielie, krēpjainie viļņi aizvēlās pāri galvai. Viņi nepazina nedz atpūtu, nedz īsu atelpu šajā bezcerīgajā, nogurdinošajā cīņā. Sajā naktī pie iztekas no Tegišas ezera sniega vētrā viņi panāca «Floru». Antonsens nokrita uz klāja un turpat arī sāka krākt. Cērčils izskatījās briesmīgs. Apģērbs tikko turējās uz pleciem. Seja pēc divdesmit četru stundu ilgās piepūles bija apsaldēta un pietūkuši, bet rokas tā sapampušas, ka pirkstus nevarēja savilkt dūrēs. Kājas sāpēja, stāvēt bija gatavās mocības.
«Floras» kapteinis negribēja doties atpakaļ uz Balto Zirgu. Cērčils bija neatlaidīgs un uzstājīgs, bet kapteinis tiepās. Visbeidzot viņš paziņoja, ka ar to nekas nebūšot līdzēts, ja «Flora arī brauktu atpakaļ, tāpēc ka „Atēnietim“ — vienīgajam okeāna tvaikonim Daijā esot jāatiet otrdien no rīta un „Flora“ nepagūšot aizbraukt līdz
Baltajam Zirgam, uzņemt tur iestrēgušos ceļiniekus un atgriezties pirms tvaikoņa atiešanas.
— Kad „Atēnietis“ atiet? — Cērčils jautāja.
— Otrdien septiņos no rīta.
— Labi, — Cērčils teica, ar kāju bungodams krācošajam Antonsenam pa ribām, lai uzmodinātu viņu. — Brauciet atpakaļ uz Balto Zirgu! Mēs dosimies uz priekšu un aizturēsim „Atēnieti“.
No miega apstulbušais Antonsens nebija vēl lāgā attapies, kad tika iegrūsts kanoe, un neaptvēra, kas noticis, kamēr viņu neapšļāca milzīgs ledains vilnis un Cērčils tumsā neuzbrēca:
— Vai tad tu vairs neproti airēt? Gribi, lai mēs noejam dibenā?
Rītausmā viņi bija pie Aļņu pārejas, vējš sāka pierimt, bet Antonsens vairs nejaudāja cilāt airus. Kādā klusā vietā Cērčils izvilka kanoe krastā — un viņi nolikās pagulēt. Viņš salieca un pabāza zem galvas roku, lai ik pēc piecām minūtēm tā notirptu un sāpes viņu pamodinātu; tad viņš paskatījās pulkstenī un pabāza zem galvas otru roku. Pēc divām stundām Cērčils uzbuksnīja Anton- senu — un viņi devās tālāk. Trīsdesmit jūdžu garais Be- neta ezers bija rāms kā dzirnavu dīķis, bet pusceļā uz- brāza dienvidu vējš un sakūla ūdeni putās. Stundām ilgi viņi cīnījās tāpat kā uz Tegišas ezera, vilkdami un stumdami kanoe līdz jostas vietai un kaklam ledainajos viļņos, kas reizumis aizšņāca viņiem pār galvu, kamēr labsirdīgais milzis bija galīgi nokausēts. Cērčils dzina viņu bez žēlastības, bet, kad Antonsens pagāja uz priekšu un gandrīz vai noslīka trīs pēdas dziļā ūdenī, Cērčils ievilka viņu kanoe. Viņš turpināja cīņu viens un sasniedza policijas posteni pie ietekas Beneta ezerā ap pusdienas laiku. Viņš mēģināja izdabūt Antonsenu laukā no kanoe, taču no tā nekas neiznāca. Viņš ieklausījās pārgurušā biedra smagajā elpā un apskauda viņu, iedomājoties, cik daudz viņam pašam vēl būs jāpārcieš. Antonsens varēja gulēt un atpūsties, bet viņam, lai nenokavētu, vajadzēja uzkāpt augstajā Cilkutā un noiet lejā līdz jūrai. īstās grūtības vēl bija priekšā, un Cērčils gandrīz vai nožēloja, ka viņa ķermenī ir tik daudz spēka, tāpēc ka šā spēka dēj viņa ķermenim bija sagaidāmas mocības.
Cērčils izvilka kanoe krastā, paķēra Bondela ceļa somu un klibodams sīkā riksī steidzās uz policijas posteni.
— Tur lejā ir kanoe no Dausonas, tā domāta jums, — viņš nobēra virsniekam, kas bija atvēris viņam durvis. — Un kanoe guļ pusdzīvs cilvēks. Nekā bīstama nav, vienkārši zaudējis spēkus. Parūpējieties par viņu! Man jāsteidzas. Uz redzēšanos! Gribu noķert „Atēnieti“.
Beneta ezeru no Lindermana ezera šķir jūdzi plata zemes strēle, un pēdējos vārdus Cērčils izmeta pār plecu, jau skriedams tālāk. Skriešana sagādāja sāpes, bet viņš sakoda zobus un traucās uz priekšu, gandrīz aizmirsis sāpes, tik ļoti viņš ienīda ceļa somu. Tā bija nepatīkams traucēklis. Cērčils pārlika somu no vienas rokas otrā. Viņš bāza to padusē. Viņš pārmeta roku ar ceļa somu pār pretējo plecu, un nešļava ik uz soļa palēcās un iebelza viņam pa muguru. Bija grūti noturēt to apdauzītajos un satūkušajos pirkstos, un Cērčils vairākkārt izlaida somu no rokām. Reiz, kad viņš pārlika somu no vienas rokas otrā, tā izslīdēja un nokrita, bet Cērčils paklupa un arī smagi nozvēlās zemē.
Aizkļuvis līdz zemes strēles galam, Cērčils par dolāru nopirka vecas siksnas un uzsēja somu sev mugurā. Turpat viņš noīrēja barkasu, kas četros pēc pusdienas nogādāja viņu līdz sešas jūdzes attālajam Lindermana ezera augšējam galam. „Atēnietim“ bija jāiziet no Daijas nākamajā dienā septiņos no rīta. Līdz Daijai bija divdesmit septiņas jūdzes, un viņa priekšā slējās Čilkuts. Cērčils apsēdās, lai sakārtotu apavus pirms garā kāpiena, un pamodās. Viņš aizmiga, līdzko bija apsēdies, kaut gan nogulēja ne ilgāk par trīsdesmit sekundēm. Viņš_ baidījās, ka nākamreiz var nogulēt ilgāk, tāpēc beidza kārtot apavus, jau stāvot kājās. Un pat tad viņš sajuta nepārvaramu vājumu. Uz īsu brīdi Cērčils zaudēja samaņu; sapratis to tad, kad slābais ķermenis jau ļima, viņš saņēmās, ar krampjainu kustību sasprindzināja muskuļus un noturējās kājās. Pēc straujās atgriešanās no nemaņas Cērčilu pārņēma nelabums un drebuļi. Viņš velēja ar dūri sev pa galvu, lai iedzītu nogurušajās smadzenēs mundrumu.