Džeka Bērnsa nastu nesēju karavāna tukšā nāca atpakaļ uz Krātera ezeru — un Cērčilam piedāvāja jāt ar mūli. Bērnss gribēja ceļa somu uzlikt mugurā citam dzīvniekam, bet Cērčils paturēja somu pie sevis un atbalstīja to uz seglu loka. Tomēr viņam mācās virsū snaudiens, un soma ietiepīgi slīdēja vai nu uz vienu, vai otru pusi, un Cērčils katru reizi satraukts pamodās. Kad bija sācis krēslot, mūlis uzgrūdās kādam zaram — un Cērčilam pārplēsa vaigu. Lai mērs būtu pilns, mūlis pazaudēja ceļu un paklupa, nosviezdams Jātnieku un somu uz akmeņiem. Tālāk Cērčils gāja, pareizāk sakot, vilkās pa taku, kas nebija pelnījusi šo vārdu, vezdams līdzi mūli. Šķebīgā smirdoņa, kas nāca no ceļmalām, liecināja, cik daudz zirgu cilvēks nobendējis, dzīdamies pēc zelta. Bet Cērčils neko nejuta. Viņam pārlieku gribējās gulēt. Tomēr ap to laiku, kad bija sasniegts Garais ezers, Cērčils bija aiz- gaiņājis miegainību; pie Dziļā ezera viņš nodeva ceļa somu Bērnsam. No šā brīža viņš zvaigžņu blāvajā gaismā neizlaida Bērnsu no acīm. Ar šo nesamo nekas nedrīkstēja notikt.
Pie Krātera ezera karavāna iegriezās nometnē, bet Cērčils, uzsviedis ceļa somu mugurā, sāka pa piegāzi kāpt augšup uz pāreju. Uz šīs kraujās nokalnes viņš pirmo reizi sajuta, cik noguris ir. Viņš līda četrrāpus kā krabis, tikko spēdams kustināt smagos locekļus. Katru reizi, kad vajadzēja pacelt kāju, viņam bija mokoši jāsasprindzina griba. Cērčilam sāka rādīties, ka viņam kājās ir smagi svina zābaki kā ūdenslīdējam, un viņš tik tikko apspieda vēlēšanos pieliekties un aptaustīt svinu. Kas attiecas uz Bondela somu, tad likās neizprotami, kā četrdesmit mārciņas var svērt tik daudz. Ceļa soma lieca viņu pie zemes kā kalns, un Cērčils nespēja aptvert, kā tas varēja būt, ka pirms gada viņš bija veicis šo pašu pāreju ar simt piecdesmit mārciņu smagu nesamo uz muguras. Ja toreiz viņš bija stiepis simt piecdesmit mārciņas, tad Bondela ceļa soma droši vien sver piecsimt mārciņas.
Sākot kāpienu aiz Krātera ezera, vajadzēja iet pāri nelielam ledājam. Taka te bija labi saredzama. Bet augstāk, aiz ledāja, kas bija arī mežu joslas robeža, nebija nekā cita kā vienīgi kailu klinšu un milzīgu akmeņu haoss. Tumsā taka nebija saskatāma, un Cērčils taustījās uz priekšu, nopūlēdamies trīsreiz vairāk nekā parasti. Sniega vētrai gaudojot, viņš sasniedza pāreju un laimīgā kārtā uzskrēja virsū mazai pamestai teltij, kurā tūlīt ielīda. Tur viņš atrada un rīšus aprija dažus vecus, sažuvušus kartupeļus un sešas jēlas olas.
Kad sniegs un vējš pierima, Cērčils sāka gandrīz ne- iespejamu kāpienu lejup. Takas te nebija, un viņš nedroši kluburoja uz priekšu, nereti pašā pēdējā brīdī attapda- mies, ka atrodas pie kādas stāvas nogāzes vai aizas, kuras dzijumu viņš nevarēja ne apjaust. Drīz zvaļgznēin atkal aizgāja priekšā mākoņi, un tumsā, kas pēc tam iestājās, viņš paslīdēja un kādas simt pēdas vēlās lejup, līdz apdauzījies un saskrambājies apstājās lielas bedres dibenā. Nāsīs spiedās trūdošu zirgu smaka. Bedre atradās netālu no takas, un dzinēji mēdza gāzt tajā savainotos un mirstošos dzīvniekus. Cērčilam kļuva nelabi no šīs smirdoņas, un viņš kā murgā rāpās laukā no bedres. Pusceļā viņš atcerējās Bondela somu. Tā bija ievēlusies bedrē līdz ar viņu; siksnas acīmredzot bija satrūkušas, un Cērčils bija pavisam aizmirsis somu. Vajadzēja līst atpakaļ dvakojošajā kapā un pusstundu tupus rāpus taustoties meklēt ceļa somu. Pirms Cērčils atrada to, viņš saskaitīja septiņpadsmit nosprāgušus zirgus (vēl viens bija dzīvs, to viņš nošāva ar revolveri). Atskatoties pagātnē, kur viņš daudzkārt bija parādījis drosmi un guvis panākumus, Cērčils nešaubīgi paziņoja sev, ka šī atgriešanās pēc ceļa somas bijusi visvaronīgākā rīcība viņa mūžā. Tik varonīga, ka pirms izrāpšanās no bedres viņš divas reizes gandrīz vai zaudēja samaņu.
Kad beidzot viņš bija sasniedzis pakāpienus un atstājis aiz muguras stāvo Cilkuta nogāzi, ceļš kļuva vieglāks. Nevar teikt, ka sevišķi viegls pat labākajos posmos, tomēr tā bija gluži ciešama taka, pa kuru viņš būtu varējis iet raitā solī, ja nebūtu pagalam noguris, ja viņam būtu laterna, ar ko apgaismot ceļu, un ja nebūtu Bondela somas. Cērčila pašreizējā nožēlojamā stāvoklī tā bija, kā saka, pēdējais piliens. Viņam labi ja pietika spēka panest pašam sevi, un šis papildu svars gāza viņu zemē gandrīz katru reizi, kad viņš paslīdēja vai paklupa. Bet, kad izdevās noturēties kājās, kaut kur no tumsas pastiepās zari, ieķērās uz muguras uzmestajā somā un rāva Cēr- čilu atpakaļ.
Pamazām Cērčilam radās pārliecība, ka vainīga būs tieši šī soma, ja viņš aizlaidīs prom „Atēnieti“. īstenībā viņa apziņā palika tikai divi priekšmeti — Bondela ceļa soma un tvaikonis. Viņš domāja tikai par šiem diviem priekšmetiem, un nezin kāpēc tie kļuva nešķirami no kaut kādas skarbas misijas, kuras dēļ viņš gadu simtiem bija ceļojis un lējis sviedrus. Viņš gāja un cīnījās kā sapnī. Sā sapņa daļa bija arī viņa ierašanās Aitu nometnē. Viņš iestreipuļoja bārā, atbrīvoja plecus no siksnām un lika somu zemē. Taču tā izšļuka viņam no pirkstiem un nokrita uz grīdas ar smagu būkšķi, ko ievēroja divi vīrieši, kuri gatavojās iet prom. Cērčils izdzēra glāzi viskija, piekodināja, lai bāra saimnieks pamodina viņu pēc desmit minūtēm, un apsēdās-, uzlicis kājas uz somas un nolaidis galvu uz ceļiem.
Cērčila izvārdzinātais ķermenis bija tā sastindzis, ka tad, kad viņu pamodināja, bija vajadzīgas vēl desmit minūtes un vēl viena glāze viskija, lai viņš spētu iztaisnot locekļus un izstaipīt muskuļus.
— Ei, uz kurieni tad tu? — bāra saimnieks uzsauca un, iznācis Cērčilam līdzi, tumsā uzveda viņu uz Kanjon- sitijas ceļa. Acumirklīgs nojautas uzliesmojums iedrošināja Cērčilu, ka virziens ir pareizs, un viņš joprojām kā sapnī klunčoja pa taku cauri aizai. Viņš nezināja, kas viņu brīdinājis, bet, nosoļojis, šķiet, vairākus gadsimtus, Cērčils nomanīja briesmas un izvilka revolveri. Aizvien vēl kā sapnī viņš ieraudzīja, ka uz takas iznāk divi vīrieši, un izdzirda, ka viņam liek apstāties. Viņa revolveris izšāva četras reizes, un viņš ieraudzīja svešinieku revolveru zibšņus un izdzirda to šāvienus. Turklāt viņš saprata, ka ir ievainots gurnā. Viņš redzēja vienu no vīriešiem pakrītam, un, kad otrs pieskrēja klāt, Cērčils iesita viņam ar smago revolveri tieši pa seju. Pēc tam viņš pagriezās un metās skriet. Drīz viņš atguvās no sava sapņa un atklāja, ka klibodams diebj pa taku. Vispirms viņam ienāca prātā ceļa soma. Tā vēl bija uz muguras. Cērčils domāja, ka tas viss viņam rādījies sapņos, kamēr sāka meklēt revolveri un pārliecinājās, ka ierocis ir pazudis. Pēc tam viņš sajuta asas sāpes gurnā un aptaustīja sevi: roka kļuva silta no asinīm. Ievainojums nebija bīstams, un tomēr tas bija ievainojums. Tad Cērčils atmodās pilnīgi un smagi skrēja uz Kanjonsitiju.
Tur viņš atrada cilvēku ar zirgiem un furgonu; šis cilvēks par divdesmit dolāriem izkāpa no gultas un iejūdza zirgus. Cērčils ierausās furgonā un aizmiga uz sola, nenoņēmis ceļa somu no muguras. Furgons rībēdams kratījās pa nolijušajiem akmeņiem lejup pa Daijas ieleju, bet Cērčils uztrūkās tikai tad, kad riteņi atsitās pret visaugstākajiem akmeņiem. Ja viņu pasvieda zemāk par pēdu virs sola, tas viņu netraucēja. Ceļa pēdējā jūdze bija gluda, un Cērčils gulēja kā nosists.
Kad viņi agri no rīta sasniedza ceļa mērķi, vedējs nežēlīgi sapurināja pasažieri un iekliedza viņam ausī, ka „Atēnietis“ ir aizgājis. Cērčils truli blenza uz tukšo ostu.