— Rau, pie Skagvejas redzami dūmi, — teica vedējs.
Cērčilam bija aiztūkušas acis, un viņš tik tālu nevarēja saredzēt, taču viņš sacīja:
— Tas ir „Atēnietis“. Sadabūjiet man laivu.
Vedējs bija izpalīdzīgs vīrs un sameklēja vieglu laiviņu un cilvēku, kas par desmit dolāriem — samaksāt vajadzēja iepriekš — bija ar mieru sēsties airos. Cērčils samaksāja, un viņam palīdzēja iekāpt laivā. Pats viņš to vairs nespēja izdarīt. Līdz Skagvejai bija sešas jūdzes, un viņam radās svētlaimīga doma visu šo ceļa gabalu nogulēt. Taču svešais neprata airēt, un Cērčils pats vēl vairākus gadsimtus cilāja airus. Nekad agrāk sešas jūdzes nebija likušās tik garas un mokošas. Neliels, bet spirgts vējiņš pūta pretī un dzina laiviņu atpakaļ. Cērčilam kuņģī sakāpa nelabums, viņš jutās gaudens un stīvs. Viņš pavēlēja, lai līdzbraucējs paņem trauku un iešļāc viņam sejā sāļo ūdeni.
Kad viņi piebrauca pie „Atēnieša“, enkurs jau bija pacelts, bet Cērčils zaudējis pēdējās spēka paliekas.
— Apturiet! Apturiet! — viņš aizsmakušā balsī kliedza.
— Svarīgs ziņojums! Apturiet!
Un viņš nokāra galvu uz krūtīm un aizmiga. Kad seši vīri nesa viņu augšā pa kāpnēm, viņš pamodās, pasniedzās pēc ceļa somas un pieķērās pie tās kā slīcējs pie salmiņa.
Uz klāja visi skatījās uz Cērčilu ar šausmām un ziņkāri. No drēbēm, kurās ģērbies viņš bija izgājis no Baltā Zirga, bija palikušas pāri nožēlojamas skrandas, un arī viņš pats neizskatījās labāk. Viņš bija atradies ceļā piecdesmit piecas stundas, sasprindzinot spēkus līdz pēdējai iespējai. Sajā laikā viņš bija gulējis sešas stundas un zaudējis divdesmit mārciņas no sava svara. Seja, rokas un viss ķermenis bija vienās skrambās un zilumos,» acis gandrīz neko neredzēja. Cērčils mēģināja piecelties, taču nejaudāja nostāvēt kājās, nogāzās uz klāja, neizlaizdams no rokām ceļa somu, un nodeva savu ziņojumu.
— Bet tagad lieciet mani gulēt, — viņš nobeidza.
— Ēdīšu, kad pamodīšos.
Cērčilam parādīja godu, tādu pašu skrandainu un netīru kopā ar Bondela somu novietojot jaunlaulāto kajītē, kas bija vislielākā un visgreznākā telpa uz kuģa. Viņš nogulēja divas diennaktis, nomazgājās vannā, noskuvās, paēda un, smēķēdams cigāru, stāvēja pie treliņiem, kad ieradās divsimt ceļinieku no Baltā Zirga.
Kad «Atēnietis» sasniedza Sietlu, Cērčils jau bija pilnīgi atspirdzis un nokāpa krastā ar Bondela ceļa somu rokā. Viņš lepojās ar šo somu. Viņam tā iemiesoja priekšstatu par varoņdarbu, godīgumu un uzticību. «Esmu nogādājis bagāžu, kur vajag,» — tādiem vārdiem viņš šos augstos jēdzienus izteica sev. Tuvojās vakars, un Cērčils devās taisnā ceļā uz Bondela māju. Lūiss Bondels priecīgi sagaidīja viesi, ar abām rokām paspieda viņam roku un vilka iekšā.
— O, paldies, vecais, labi gan, ka tu to atvedi, — Bondels teica, saņemdams ceļa somu.
Viņš pa roku galam nometa to uz kušetes, un Cērčils ar savu saprotošo skatienu ievēroja, kā soma ar visu svaru palecas uz atsperēm. Bondels apbēra viņu ar jautājumiem:
— Kā tev iet? Kā klājas puišiem? Kas noticis ar Billu Smitersu? Vai Dels Bišops vēl turas kopā ar Pjersu? Vai viņš pārdeva manus suņus? Vai Sēra strautā kaut ko atrada? Tu izskaties uz goda. Ar kuru tvaikoni tu atbrauci?
Pagāja pusstunda, iekams Cērčils atbildēja uz visiem jautājumiem un saruna sāka apsīkt.
— Vai tu labāk neapskatītu to? — Cērčils ierosināja, pamezdams ar galvu uz ceļa somas pusi.
— Ar to viss ir kārtībā, — Bondels atbildēja. — Vai Mičela lauks dod tik daudz, cik viņš cerēja?
— Es domāju, ka tev tomēr vajadzētu apskatīt somu, — Cērčils neatlaidās. — Kad es otram kaut ko nododu, es gribu būt pārliecināts, ka viss ir kārtībā. Var taču gadīties, ka, man guļot, kāds ir ielīdis somā vai tamlīdzīgi.
— Tur nav nekā svarīga, vecais, — Bondels iesmiedamies atteica.
— Nekā svarīga, — tikko dzirdami atkārtoja Cērčils. Tad viņš apņēmīgi ierunājās: — Lūis, kas tajā somā ir? Es gribu zināt.
Lūiss izbrīnījies paskatījās uz viņu, izgāja no istabas un atgriezās ar atslēgu saišķi. Viņš iebāza roku ceļa somā un izvilka no tās četrdesmit ceturtā kalibra koltu. Pēc tam nāca dažas kastes ar revolvera patronām un vairākas kastes ar vinčestra patronām.
Cērčils paņēma ceļa somu un ieskatījās tajā. Tad viņš to apgrieza otrādi un mazliet pakratīja.
— Revolveris ir sarūsējis, — sacīja Bondels. — Droši vien bijis lietū.
— Jā, — Cērčils atbildēja. — 2ēl gan, ka slapjums ticis klāt. Es laikam esmu bijis neuzmanīgs.
Viņš piecēlās un izgāja ārā. Pēc desmit minūtēm arī Lūiss Bondels iznāca ārā. Atbalstījis zodu uz rokām, Cērčils sēdēja uz pakāpieniem un stīvi vērās tumsā.