MIRDZA KĻAVA
VĀVERĒNS TOMS UN VIŅA DRAUGI
PARADĪZES KĀPOSTI
Kas tiesa, tas tiesa - gailis Čips bija gudrs. Nav tādu lietu, ko viņš nezinātu. Ja Cips teica vistām: - Rīt būs skaists laiks, - tad tā arī bija. Dažreiz gan saulaina laika vietā lietus gāza kā spaiņiem. Tad viņš vēl cēlāk pacēla sarkano seksti, noplivināja visās varavīksnes krāsās zibošo asti un sacīja: - Es jau zināju, ka līs, tikai negribēju jūs satraukt.
Ja dzīvē nebija pietiekami daudz gudrību, Cips tās pats izdomāja.
Kādu dienu Cips, pakāpies uz trušu aplo- cina sētas vārtiem, kliedza:
- Urrā! Kikerigī!
Pieaugušie truši savās mājiņās par to nelikās ne zinis, tikai kustināja ausis un nepārtraukti ēda. Vienīgi mazais, baltais Guntiņš bija sajūsmā par Cipa varenību.
- Es neesmu ziņkārīgs, - Guntiņš kautrīgi sacīja, - bet vai tu, Cip, nevarētu pateikt, ko var redzēt, ja pakāpjas uz vārtiņiem? Es vēl nekad neesmu tik augstu pakāpies.
- Tu, mazais niekkalbi, gribi zināt, ko es te redzu?
- Jā gan, Cip.
- Visu pasauli!
- Neesmu ziņkārīgs, bet vai pasaule ir loti liela?
- Ne pārmērīgi, tā pa vidām.
- Kā man gribētos paskatīties uz pasauli!
- Tu tak viegli vari izlīst caur stiepļu pinumu, nāc, sēsties te man blakus.
- Vai tu domā, ka es to varētu?
- Kādēļ gan ne?
- Pirmkārt, tādēļ, ka man bail no Marsa. Viņam nepatīk, ka mēs staigājam apkārt.
- Kas baidās no nieka suna, tam dzīve grūta. Es gan ne no kā nebaidos! Urrā! Urr…
Pēdējais "urrā" netika izkliegts līdz galam. Ar varenu lēcienu Cips pārlaidās pāri avenājiem un nozuda aiz kūts stūra, jo tepat no upenāju krūma atskanēja Marsa dobjā balss:
- Kas te lielās un traucē man pusdienas miegu?
Otrā dienā Cips atkal ieradās. Guntiņš, piebāzis purniņu pie stiepļu pinuma, vaicāja:
- Neesmu ziņkārīgs, bet vai šodien pasaulē kaut kas jauns?
- Traki jaunumi! Lieli jaunumi! Nepārspējami jaunumi!
- Kas noticis? - no ziņkāres Guntina sarkanās acis iegailējās.
- Otrā pasaules malā paradīzes kāposti sagriezušies milzīgās galvās!
- Ai, kā man garšo kāposti! - Guntiņš izsaucās.
- Jā, un pie tam tik skābi, ka asaras birst.
- Skābus kāpostus es neēdu, - Guntiņš vīlies atteica.
- Ne jau visi ir skābi. Pustīrums ar skābiem, pustīrums ar saldiem. Vēlies nogaršot?
- Kārtīgi truši nekad nevēloties neiespējamo.
- Ar mani nekas nav neiespējams. Aiziet pēc paradīzes kāpostiem!
- Bet Marss?
- Marsa nav mājās, tikko aizskrēja uz mežmalu paskatīties, vai mežacūkas par daudz nelien kolhoza kartupeļos.
Nākamajā mirklī Guntiņš bija no mājiņas ārā. Pelēkā trušu māte Matilde gan savā mājiņā brīdinoši piesita trīs reizes kāju pie grīdas, bet kas to ņēma vērā.
Kā vējš skrien, kā miets atduras.
Abi kāpostu tīkotāji atdūrās ne vairāk, ne mazāk kā pie Rebaiņupītes. Ūdens te bija dzidrs un auksts.
- Čip, man liekas, ka tā ir upe, - gandrīz vai ievaidējās Guntinš.
- Jā, - lietpratīgi noteica Cips, - tā tiešām ir upe.
- Un upē ir ūdens…
- Protams. Upēs parasti mēdz būt ūdens.
- Varbūt iesim atpakaļ?
- Cips nekad neiet atpakaļ!
- Bet kā mēs tiksim pāri?
- Tu pārpeldēsi, es pārlidošu, - pašapzinīgi teica Cips.
- Es esmu tik mazs trusītis, ka vēl nemaz nezinu, vai protu peldēt.
- Re, kur laiva! - Cips pēkšņi iesaucās.
- Patiešām, laiva, - Guntinš piebalsoja.
Tas, ko Cips sauca par laivu, nebija nekas cits kā kublinš sēnu sālīšanai, smiltīm
izberzts, tas mirka ūdenī.
- Nu tik brauksim, nu tik brauksim! Lec iekšā, Guntin, es atgrūdīšos no krasta.
Guntiņš ielēca laivā, Cips ieskrējies no visa spēka stūma. Līdzko kublinš sāka slīdēt no krasta, Cips uz mirkli palaida to vajā, jo likās, ka tūlīt, tūlīt saslapinās kājas. Šīs dažas sekundes draudēja būt liktenīgas, jo attālums starp Cipu un kubliņu, kas peldēja prom, kļuva arvien lielāks.
- Čip, Čip! - Guntiņš kliedza.
Arī Čips pats saprata, ka kaut kas jādara. Plaši izpletis spārnus, viņš lēca. Ar to sākās nelaime. Cips nokļuva gan uz kubli- na malas, bet tas no lielā svara noliecās uz sāniem, un laiva ieplūda ūdens. Cips lekaja no vienas malas uz otru. Kublinš šūpojās kā kuģis vētrā.
Guntiņš kļuva arvien slapjāks un slapjāks.
- Es neesmu ziņkārīgs, bet kā tu domā, Čip, vai mēs jau slīkstam? - bailīgi vaicāja Guntinš.
- Laikam vel ne, - izgrūda Cips.
Nākamajā mirklī laiva apgāzās.
- Tagad gan… - kliedza Čips.
Abi braucēji ķepurojās ūdenī, un viņu dzīvības atradās briesmās. Tieši šai mirklī Guntiņš atcerējās trušu mātes Matildes brīdinošo kājas piesitienu.
Par laimi, kublinš apgāzās, bet, kā jau koka trauks, nenogrima. Tagad tas peldēja pa straumi ar dibenu uz augšu. Kā plosts. Pēdējiem spēkiem Čipam un Guntiņam izdevās pieķerties pie kubliņa malas.
Lēni līgodamās, laiva peldēja pa straumi.
- Palīgā! - Cips izdvesa. -,Kas tad to te dzirdēs, beigas jau laikam tā kā tā, - viņš nodomāja.
Vilku suns Marss apstaigāja visu mežmalas kartupeļu lauku, nikni norūcās par jaunajiem mežacūku postījumiem. Atceļā, strauji pacēlis galvu, ieklausījās. Nākamajā mirklī viņš trakā ātrumā drāzās uz
Rebaiņupīti.
Tajā brīdī, kad nelaimīgie ceļotāji jau bija zaudējuši pēdējās cerības, pie krasta nošļak- stēja ūdens. Spēcīgiem vēzieniem Marss peldēja uz laivu.