- Tā esmu es - zīlīte Zuzīte, atver, Tomiņ, citādi man gals klāt!
Toms atvēra durvis, un siltajā istabiņā iespurdza Zuzīte. Viņa izskatījās neparasti resna. Ietinusies lakatā, zīlīte Zuzīte vēl bija sabozusi spalviņas, lai starp tām ieplūstu gaiss un aukstums netiktu klāt.
- Kaut kas briesmīgs, kaut kas traks! Tāda vētra, tāda vētra! Zeme ar debesīm griežas kopā. Biju aizgājusi ciemos pie māsiņas Zanītes. Vējš pretī, un uz mājām nemaz nevar un nevar palidot. Labi, ka laikus iedomāju par tevi. Domāju - Tomiņš jau nu neliegs patvērumu.
- Ko nu par to, Zuzīt, ko nu par to…
Zīlīte iztinās no lielā lakata, sakārtoja
balto apkaklīti un zaļgandzelteno melniem un pelēkiem raibumiem rotāto ģērbu.
- Cik pie tevis ir gaiši un silti! - Zuzīte iesaucās.
Kamēr ciemiņš atvilka elpu, Toms iegāja pieliekamā un sameklēja cienastu. Drīz viņš atgriezās ar lielu čiekuru, tik izkaltušu, ka sēkliņas pašas bira laukā. Vakariņas iznāca lieliskas.
Zīlīte Zuzīte bija tā nogurusi, ka paēdusi turpat atzveltnes krēslā iesnaudās. Toms nolēma viņu nemodināt, un arī pats devās pie miera.
No rīta, kad viņš pamodās, Zuzīte vēl gulēja. Visapkārt likās kaut kā dīvaini kluss.
Pavēris durvis, Toms no brīnumiem acis vien iepleta. Vēja vairs nebija nemaz, bet visa pasaule bija balta, balta. Gaiss dzidrs un patīkams. Tas mudināt mudināja uz rīta vingrošanu. Toms tad arī šorīt vingroja kā vēl nekad! No zara uz zaru, no koka uz koku! Te pa zemi, ka sniegs vien putēja, te atkal kokā, te atkal zemē…
Kad Toms apstājās brītiņu atpūsties, viņš pamanīja, ka arī cilvēki ir iznākuši ārā apsveikt pirmo sniegu. Tur viņi abi skraidīja pa dārzu. Skraidīja, pikojās un smējās. Tas garais, bez šaubām, bija krusttēvs Mārtiņš, bet tas mazākais, kurš trīs reizes īsāks par Mārtiņu? Tādā neredzētā ģērbā: balts kažociņš, zila adīta cepurīte, no kuras malām nepaklausīgi spraucās laukā gaišas cirtas, kājās sarkani velteņi.
Tā taču Tīnīte! Vēl nesen viņa dziedāja savā skanīgajā balstiņā, ka visa māja skanēja:
Man būs četri gadiņi, Sanāks visi radini.
Kad abi priecīgie cilvēki bija diezgan izskraidījušies un uz lieveņa nodauzījuši sniegu no kājām, Tīnīte vaicāja:
- Kā gan putniņi tik dziļā sniegā atradīs barību?
- Cilvēki palīdzēs, - krusttēvs Mārtiņš noteica.
Pēc brīža atkal abi iznāca lievenī un sāka darboties gar dēlīti, kas bija piestiprināts pie margām.
- Ahā, piesien speķi, - vāverēns saprata. - Tas tūlīt jāpavēstī zīlītei Zuzītei! - Straujiem lēcieniem Toms devās uz savu ozolu.
Zuzīte jau labi sen bija piecēlusies un, atvērusi durvis, vēdināja istabu.
- Zuzīt, Zuzīt, steidzies, pie lieveņa margām uz barojamā dēlīša izlikts putniņiem speķis!
- Vispirms jāpadara darbs, - teica Zuzīte, kārtodama istabu. Tikai pēc laba brīža, kad viss bija pie vietas, Zuzīte sacīja:
- Tagad gan iesim paskatīties, ko tā Tīnīte labu izlikusi.
Vāverēnam tāds speķis bijis nebijis, viņš atnesa no pieliekamā kurvītī ozola zīles un taisījās uz garšīgām brokastīm. Tikko atvēra muti, lai tiktu galā ar pašu lielāko zīli, kad satraukta atdrāzās zīlīte:
- Tomin, Tomin! Nelaime!
- Kas par nelaimi?
- Sniegs! Sniegs! Lielām pārslām! Uz speķa sniega kalns!
Kad atvēra durvis, bija redzams, ka no debesīm uz zemi nepārtraukti šūpojas biezas, mīkstas sniega pārslas. Izveidojās gandrīz necaurredzams aizkars.
- Drusciņ snieg gan, - Toms noteica, - bet nekas, mēģināšu tev palīdzēt. Ejam!
Ar piena krūzi rokā istabā pie loga stāvēja Tīnīte, piespiedusi degunteli pie pašas rūts. Pēkšņi viņa ieraudzīja dīvainu skatu. Barojamam dēlītim, uz kura bija sakrājusies vesela sniega kupena, pielidoja zīlīte. Nākamajā mirklī bija klāt arī vāverēns. Spēcīgi slaucīdams ar asti te uz vienu, te uz otru pusi, viņš attīrīja no speķa sniegu. Zīlīte tūlīt sāka steidzīgi knābāt.
No brīnumiem Tīnītei gandrīz krūzīte izkrita no rokām. Viņa priecīgi sauca:
- Vecotēv, vecotēv, nāc paskaties, kā vāverēns palīdz zīlītei! Cik tas ir jauki!
Zīlīte Zuzīte kārtīgi paēda, vāverēna istabiņā nogaidīja, kamēr pārstāj snigt, pateicās Tomam un aizlidoja uz savām mājām.
SLIDOTAVĀ
Kaķēns miks sēdēja istabā uz loga un domāja: kādēļ vajadzīga ziema? Nekādi nevarēja sadūšoties iziet laukā.
No virtuves iznāca māmiņa Nura-Mura, kā vienmēr, melnā, kārtīgā tērpā.
- Miku, tev jāsāk pierast pie ziemas…
- Bet, māmin…
- Nerunā pretī! Ja kaķis neaprod ar sniegu, no tāda nevar iznākt īsts kaķis. Vispirms tu iesi līdz dārza stūrim un atpakaļ!
Miks nopūtās un gāja. Nebija vēl aizbri- dis līdz dārza vidum, kad pagriezās atpakaļ. Ieraudzījis, ka māmiņas zaļās acis met zibeņus, vēlreiz nopūtās un čāpoja tālāk.
Apstājās pie sava vasaras drauga vardulēna Vara mājiņas. Te viss bija kā izmiris. Ķieģeļi pilnīgi ieputināti, dēlītis apsnidzis ar apaļu kalnu kā maizes klaipa mugura.
- Kas Varim nekaiš, guļ kaut kur nolīdis un gaida pavasari. Neviens viņu nedzen ārā aukstā sniegā…
Atgriezies lievenī, Miks trīs reizes skaļi nošķaudījās:
- Apšķī! Apšķī! Apšķī!
- Uz veselībām, - Ņura-Mura novēlēja.
- Māmin, vai es arī nevarētu doties zie- mas miegā kā vardulēns Varis?