- Kaķi neguļ ziemas miegu. Kaķiem ir jānorūdās.
Jau pēc nedēļas Miks labpatikā katru rītu vārtījās baltajā sniegā tā, ka tas putēja uz visām pusēm. Pēkšņi nāca jauns pārbaudījums.
Kādu dienu māmiņa Nura-Mura iznesa melnus zābakus, pie kuriem bija piestiprinātas slidas.
- Tagad tu esi diezgan norūdījies, jāsāk slidot. Kas neprot slidot, par īstu kaķi nevar izaugt.
Miks satrūcies skatījās te uz slidām, te uz māmiņu: ?
- Bet es taču… to nu gan es nevarēšu. Kas tas ir slidot?
- Tas ir tā - uzvelc slidzābakus un skrien pa ledu. Vāverēns Toms jau sen to dara.
Degunu nokāris, Miks soļoja uz dīķi un domāja drūmas domas: - Ja nu ledus ielūst… ja nu atceļā apsaldē ķepiņas… ja nu…
Bet te arī dīķis bija klāt. Tas kā šķīvis gulēja ieplakā, kailu alkšņu ielenkts. Visapkārt gar malu čabēja niedres un šūpojās vilkvālītes. Pašā vidū kā spogulis vizēja vā- verēna Toma notīrītais slidlaukums. Un tam visam apkārt sniegi… sniegi… sniegi kā balts tuksnesis.
Un tur jau arī pats vāverēns Toms. Pašreiz viņš joņoja apkārt slidlaukumam divdesmit piekto reizi.
Vāverēns, ieraudzījis Miku, nobremzēja tik spēcīgi, ka ledus druskas vien sagriezās pa gaisu.
- Sveiks, Tom, es arī atnācu… slidot.
- Sveiks, Mik, es jau labi sen tevi gaidu.
Miks apsēdās uz pusapputināta alkšņa celma, apāva slidzābakus un kāpa no krasta lejā. Līdzko spēra soli uz ledus, katra kāja aizslīdēja uz savu pusi, un Miks kā maiss novēlās. Satrūkās - tūliņ Toms smiesies, tā ka visi piekrastes alkšņi skanēs.
Kā par brīnumu, smiekli neatskanēja, vāverēns palīdzēja piecelties.
Pamācījis Miku slidot, Toms teica:
- Tagad centies pats.
Saprotams, ka sākumā kritiens sekoja kritienam, taču beidzot Miks tīri labi turējās kājās un pat virzījās uz priekšu.
- Kas tad tas?! - vāverēns Toms pēkšņi iesaucās.
Kā no zemes izaudzis, uzkalniņā aiz dīķa parādījās žilbinošs slēpotājs gaiši pelēkā kostīmā: gara sarkanrūtaina šalle plivinājās vējā. Veikli izlocīdams cilpas, viņš trakā ātrumā tuvojās dīķim, aiz slēpotāja sagriezās liels sniega mākonis.
Mikam no brīnumiem pat mute pavērās.
- Tāds trakulis var būt tikai zaķēns Jēkabiņš, - teica Toms.
Un tas arī bija Jēkabiņš. Viņš meistariski nobremzēja pie celma.
- Hallo, Tom! - zaķēns skaļi uzsauca, Miku izlikās neredzam.
- Sveiks, Jēkabiņ! - atņēma Toms un riņķoja tālāk savus apļus.
Jēkabiņš iedūra slēpes sniegā, viens divi apāva slidzābakus, iesvilpās un nākamajā mirklī atradās dīka vidū.
Miks stāvēja, kājas iepletis, un bija aizmirsis pat muti aizvērt.
Tad Jēkabiņš sāka griezties uz vienas kājas kā vilciņš, pēc tam atmuguriski veidoja apļus.
- Geniā… - iesaucās Miks, bet tai brīdī Jēkabiņš drāzās viņam virsū. Saprotams, ka pēdējā mirklī zaķēns atlēca sāņus, bet Mikam pietika ar nobīli, un viņš nokrita uz visām četrām.
- Tādās reizēs, mīlīt, jāturas pašam pie savām ausīm, - smējās Jēkabiņš. Tad viņš vaicāja Tomam: - Kas ir tā nelaimes ču- piņa uz slidām?
- Tā nav nekāda nelaimes čupiņa, bet gan mans draugs kaķēns Miks, kas dzīvo krusttēva Mārtiņa mājās, pie mana ozola.
Zaķēns labi zināja, kas tās ir par mājām. Viņam bieži pat sapnī rādījās jauno, skaisto ābelīšu rindas dārza dienvidu malā. Jēkabiņš zināja, ka dziļu sniegu ziemā pasaulē nav nekas garšīgāks par jaunu ābelīšu mizu. Bet pie šā gardā kumosa varēja piekļūt reti, jo kā krusttēvs Mārtiņš, tā arī visi citi ābelītes apsēja ar asām skujām. Sākumā zaķēnam nebija nekāda noteikta plāna, tikai nojauta, ka šis acīm redzami panaivais kaķēns, kas dzīvo starp tik skaistām ābelītēm, kādreiz varēs noderēt.
- Hm… mm… - Jēkabiņš gari novilka. Kā nebijusi nozuda viņa bravūra. Mīlīgs smaids atvēra platos, spēcīgos zobus.
- Var redzēt, ka Miks ir apdāvināts sportists, tikai vajadzīgs labs treneris.
Zaķēns pieskrēja pie Mika, palīdzēja piecelties, laipni sacīdams:
- Iepazīsimies, - zaķēns Jēkabiņš, esmu slavens sportists - gargabalnieks un īsga- balnieks.
- Bet es esmu Miks, atvainojos, ka man iznāca tas kritiens.
Nu bija viena no tām nedaudzajām reizēm, kad Jēkabiņam sametās kauns: es nerrojos, bet Miks atvainojas.
Veselu stundu Jēkabiņš mācīja Miku slidot, laiku pa laikam atkārtodams: - Nu, vai tu redzi, ka esmu tavs labākais draugs? Vai tu redzi?
Kad pienāca laiks posties uz mājām, Jēkabiņš ieveda Miku niedrēs un kaut ko ilgi čukstēja. Vāverēns Toms to visu redzēja, bet nelikās ne zinis.
Mājup ejot, zaķēna laipnība sasniedza augstāko pakāpi, viņš pakalpīgi nesa Mika slidzābakus.
Kad Toms jau bija prom, zaķēns Mikam teica:
- Ievēro, līdzko satumst, lai šķēres būtu klāt. Vectēvam steidzīgi vajag salāpīt kažociņu.
Kad sāka krēslot, Miks, paņēmis šķēres, aizdrāzās norunātajā vietā pie lielā ozola. Te viņu gaidīja Jēkabiņš.
- Vai atnesi? - viņš čukstēja.
- Atnesu, - Miks, no šīs slepenības nobijies, drebēja.
- Pagaidi! - pēkšņi no ozola nolēca vāverēns Toms.
Kaķēns un zaķēns pilnīgi sastinga.
- Kā tu domā, Jēkabiņ, vai tas ir labi - otru apmānīt?
- Es… es… vectēvam… kažociņš caurs…
salst… - stostījās zaķēns.
- Tu domā, ka es nezinu, kas tie par vectēva kažociņa caurumiem? Tu gribēji pārgriezt auklas, ar kurām piesietas skujas, lai pēc tam varētu apgrauzt ābelītēm mizu.