Miks šausmās gandrīz paģība. Ak tad tāds ir viņa jaunais sirdsdraugs?!
Bet zaķēns nepadevās.
- Vai tu gribi, lai nomirstu badā? Redzi, cik dziļi sniegi un viss vēl apsalis ar cietu garozu. Kur lai ņem ēdamo? Jums ir viegli runāt. Paēdušais jau izsalkušo nekad nesaprot.
- Lai arī cik grūti, bet godīgumu nedrīkst zaudēt, - sacīja vāverēns. - Un badā tu nenomirsi. Jau no paša rīta krusttēvs Mārtiņš pie vītoliem aiznesa lielu klēpi siena, vēl noteica - jāpameklē tas smalkākais, citādi garausītim negaršos.
Nu bija atkal tā reize, kad Jēkabiņš nokaunējās. Zaķēns kaut ko murmināja. Laikam tā bija atvainošanās. Nākamajā mirklī viņš aizjoza uz vītolu pusi.
Vāverēns Toms uzskrēja savā ozolā, bet Miks, atgriezies virtuvē, saritinājās uz siltā mūrīša un aizmiga.
KĀ MIKS ŽIBULĒJA
Kādu dienu vāverēns Toms un viņa draugs Miks nonāca pie ezera. Kaķēns pārsteigts atkrita uz zaļās žibulēša- nas kastītes un, acis iepletis, vērās ezera viņējā krastā. Vai tikai tur nedega mežs?/ Nē, tomēr tas bija kas cits.
Miks skatījās un skatījās… Virs zaļās egļu smalcītes pie pelēkajām debesīm parādījās lielas, ugunīgi sarkanas ripas mala, kura dejodama cēlās arvien augstāk un augstāk.
- Kas tad tas? - Miks izdvesa. - Kas tā par ripu, un kādēļ tā dejo?
- Tā nav nekāda ripa, aukstā ziemas dienā tā uzlec saule, - lietpratīgi atbildēja vāverēns Toms. Viņš, pa mežu skraidīdams, tādus brīnumus redzēja ne vienreiz vien.
Kad Miks bija gana izskatījies saules lēktu, izlauzušies cauri līganām piekrastes niedrēm, abi žibulētāji nokļuva uz slidena ledus. Vairākas dienas trakodams, vējš aizslaucījis visu sniegu, un nu ezera plašums spīdēja zilgani pelēcīgs.
Kaķēns Miks novilka kažociņu, nolika rūpīgi uz ledus un ar vergu sāka cirst āliņģi. Ledus šķembas, mirdzēdamas kā kristāla gabaliņi, šķīda uz visām pusēm.
Izcirtis āliņģi, Miks noslaucīja sviedrus, atkal apvilka kažociņu, svinīgi teikdams:
- Vienreiz tam lielajam lomam jābūt.
Vāverēns Toms drauga "lielajam lomam"
sevišķi neticēja, bet neko arī neiebilda.
- Tu žibulē vien, došos mežā sameklēt zaķēnu Jēkabiņu, - sacīja Toms.
- Zaķi piemin, zaķis klāt! - atskanēja jautra balss aiz muguras.
Abi atskatījās. Tur patiešām, plati smaidīdams, stāvēja Jēkabiņš visā godībā - pelēkā slēpošanas kostīmā, neiztrūkstošo sarkanraibo šalli ap kaklu.
- Tas labi, ka jau esi klāt. Nostājies miera stājā, man tev kas sakāms, - teica Toms.
Jēkabiņš ieņēma miera stāju.
- Un tu, Mik, arī paliec mierā.
Nu viss bija, kā nākas. Arī sarkanā saules ripa pilnīgi pacēlusies virs robainām jauno eglīšu galotnēm.
Vāverēns Toms, pakāpies uz Mika žibu- lēšanas kastītes, svarīgi sacīja:
- Tā kā zaķēns Jēkabiņš ir labojies, vairs neapgrauž ābelītes, viņam piešķirta prēmija par godīgumu. - Toms izvilka no azotes prēmiju - sārtu burkānu.
Miks pasvieda gaisā savu ausaini, uzsauca: urrā! urrā!
Zaķēns pateicās par apbalvojumu un tūliņ kāri iecirta zobus oranžsarkanajā burkānā. Sevišķi pieklājīgi tas nebija, taču jāņēm vērā, ka Jēkabiņš vēl nebija brokastojis. Nu varēja sākties pats galvenais - žibulēšana. Miks izņēma no kastītes kātiņu ar auklu, kuras galā šūpojās spožs vizulis. Pamazām attinot auklu, kaķēns gremdēja vizuli arvien dziļāk nupat izcirstajā āliņģī.
Jēkabiņš, pavērojis Mika izdarības, teica: - Pēc manām domām, āliņģi vajadzētu cirst lielāku, var gadīties, ka pieķeras pati Zuzanna.
- Zuzanna? Tādu zivi es nezinu.
- Zuzanna gan visus pazīst. Tā ir gudra un liela līdaka. Kad viņa vasaras vakaros pie niedrēm palēkā, pusezers viļņojas.
- Mikam lielas neķeras, - teica Toms.
- Tas nu tā… - Miks norūca.
- Mēs tagad ejam uz mežu slēpot, ja kas vajadzīgs, pasauc.
Jēkabiņa spilgtā šalle un vāverēna Toma priecīgie saucieni izgaisa mežā.
Miks palika viens. Milzīgi lielajā ledus laukā mazs, mazs kaķēns uz zaļas kastītes. Visapkārt klusums un sals. Bet Miks bija apņēmīgs un tikai žibulēja.
Trakākais bija tas, ka Miks visā mūžā vēl neko nebija izvilcis un nemaz lāgā
nevarēja iedomāties, kā būs tad, kad pieķersies asaris.
Saule vairs nebija sarkana, bet tāda pati spoža kā vasarā. Kažociņš pamazām likās arvien siltāks… Snaudiens sāka spiest ciet acis… Viens plecs tā kā vilka sāņus…
- Blarza! blarza! - zaļā kastīte aizslīdēja tālu, tālu pa gludo ledu, pats Miks atjēdzās augšpēdus pie āliņģa. Labi, ka kātiņu nepalaida vaļā.
Tusnīdams kaķēns rausās kājās, satvar- stījis kastīti, turpināja žibulēt.
Ziemas diena ir īsa. Saule liecās uz lejas pusi, bet no loma vēl nekā.
- Pēdējo reizi iegremdēšu vizuli, septiņas reizes paraustīšu, ja arī tad vēl nebūs piesitiena, jāpošas mājās.
Pirmo reizi… otro… trešo reizi… cetur… Te tāds sitiens, ka kātiņš gandrīz aizgāja pa gaisu. Tad kāds rāva auklu sāņus tik spēcīgi, it kā gribētu Miku ievilkt āliņģī.
Pēkšņi smagums izgaisa un Miks atkal atradās augšpēdus. Kastīte otrreiz aizslīdēja - blarza! blarza!
Pēc pārsteiguma uzrausies sēdus, kaķēns nesaprašanā vēroja auklu. Vizuļa nebija.
No āliņģa atskanēja aizsmakusi balss: - Miku! Miku! Tā esmu es, Zuzanna. Atvaino, ka agrāk nenokodu tavu rokdarbu.
Jau no paša rīta noskatījos, tik nemākulīgi darināts vizulis labi papildinātu manu kolekciju, bet nebija laika. Ja izkal vēl kaut ko tamlīdzīgu, pienāc atkal!