- Marss, mīļais Marss! - priecīgi iesaucās Guntinš.
Glābējs uzmanīgi stūma kubliņu uz krasta pusi. Pirmais malā izlēca Čips. Marss palīdzēja Guntiņam tikt uz sausuma.
- Prom, tu slapjā vista! - dusmīgi Čipam uzsauca Marss. - Kā nav kauna mazākos ievilināt nelaimē?
Kad Cips bija jau paskrējis tik tālu, ka jutās drošībā, viņš atgriezās un nikni teica:
- Tikai, lūdzu, bez apvainojumiem un ņemiet, cienījamais, to vērā, ka es neesmu vista, bet izcili skaists gailis.
- Lielībnieks tu esi! Mānītājs! Gan mēs vēl parunāsim!
Rūpīgi noslaucījis Guntiņu, Marss teica:
- Un tagad, mazo palaidni, diedz steidzīgi uz mājām, es tev salauzīšu avenāju kaulus, lai nedabū iesnas vai plaušu karsoni.
Tikai pie pašām mājām Guntiņš uzdrošinājās pajautāt:
- Es neesmu ziņkārīgs, bet paradīzes kāpostus gan laikam nekad nedabūšu nogaršot?
- Muļķīti, nekādu paradīzes kāpostu nav. To Cips tikai sadomāja, lai būtu ko lielīties. Aiz upes gan bija kolhoza agrīnie kāposti, bet jau vakar kolhoznieces visas kāpostgal- viņas nogrieza un aizveda uz Rīgu.
Pēc brīža Guntiņš savā mājiņā grauza Marsa atnestos avenāju kaulus. Garšīgi nebija, bet zāles paliek zāles.
Cips līdz tumsai apžāvējās siena šķūnītī un ielīda kūtī, kad vistas jau tupēja laktā. Kūtī bija silti un patīkami. Raibaļa gremoja, sivēntiņš Ruksītis miegā šņāca.
- Kur tu, Čip, tik ilgi biji? - jautāja Čie- piņa, pavirzoties laktā tālāk, lai Čipam būtu vieta.
- Zini, kas par traku lietu? Es visu vakaru skatījos, ka mēnesim taisās pieaugt deguns.
- Un pieauga? - Čiepiņa pusmiegā jautāja.
- Vēl ne. Tuvākajās dienās vajadzēs aizlidot un paskatīties, kas tur uz mēness īsti notiek.
Šo jauno Cipa lielību neviens nedzirdēja, jo visi jau gulēja saldā miegā.
KĀ MIKS AR VARI SADERĒJA
Kaķēns Miks gulēja mauriņa. Saule karsēja arvien stiprāk un stiprāk, bet Miks tikai gulēja.
Vardulēns Varis, ierāvies savas mājiņas visvēsākajā stūrītī, nevarēja un nevarēja saprast, kā tik briesmīgā karstumā vēl patīk sauļoties. Viņš pacietīgi gaidīja, kad atnāks pēcpusdiena, kļūs vēsāks un varēs kaut ko darīt. Kad gan beidzot atnāks šī pēcpusdiena?
Tālumā iedunējās zeme. Dunoņa tuvojās.
- Ahā! - Varis nodomāja. - Ja krusttēvs Mārtiņš atgriežas no makšķerēšanas, tad ir pusdienas laiks un pēc tam nāks pēcpusdiena.
Gar vardulēna degungalu aizčāpoja divi lieli gumijas zābaki un aizšūpojās metāla sietiņš ar sīkām raudinām un plicīšiem.
- Atkal tikai kaķa tiesa! - šo bēdīgo teicienu Varis dzirdēja ne vienreiz vien.
Tūlīt parādījās arī Mika māte Ņura- Mura savā spoži melnajā tērpā.
- Nāc nu, dēliņ, zivtiņas jau galdā, - Ņura-Mura laipni aicināja Miku.
Zivju smaržas vilināta, no jāņogkrūma izlīda kaiminiene Mince.
- Cik skaists bērniņš tas Miks, kā bilde, - glaimoja Mince, stiepdamās pēc prāvākās raudiņas. Ar tādu teicienu vieta mielastā bija nodrošināta.
Miks sen zināja, ka ir visskaistākais kaķēns pasaulē. Melns, ar baltām ķepiņām,
baltu trīsstūri uz krūtīm. Varbūt tādēļ viņš nevarēja paiet garām nevienai peļķei nepa- spoguļojies, lai pārliecinātos, ka tik bieži dzirdētie vārdi ir tīra patiesība.
Karstums mazinājās. Ap sauli sāka grūstīties baltas mākoņu kupenas. Sengaidītā pēcpusdiena solījās būt labvēlīgi vēsa. Varim vairāk neko nevajadzēja.
Plakš! - un viņš bija laukā no savas mājiņas.
Plakš! Plakš! - jau pāri celiņam. Gandrīz tieši krūtīs Mikam.
Pārsteigums abiem jo liels.
Miks bija ne vien skaists, bet arī pieklājīgs.
- Labdien! - viņš teica. - Es atvainojos, bet vai tu neesi pele?
Vara lielās, apaļās acis kļuva vēl lielākas:
- Arī es atvainojos, bet pirmo reizi mūžā redzu kaķi, kurš nepazīst peli. Laikam pār- tiec tikai no piena un pankūkām?
- Raudinām arī… Tātad - tu neesi pele?
- Esmu vardulēns Varis. Būsim pazīstami.
- Kur tu dzīvo?
- Redzi mājiņu dārza stūrī? - Varis norādīja.
- Tā ir māja? Es atvainojos! Divi ķieģeļi un pāri pārlikts dēlītis.
- To man uztaisīja krusttēvs Mārtiņš, lai es varētu paslēpties no saules un man būtu patīkami dzīvot viņa dārzā.
- Krusttēvs Mārtiņš?… Var jau būt… var jau būt… Ja krusttēvs Mārtiņš… Viņš ir gudrs, jo ķer zivis.
- Tu esot smuks un gudrs, ķer tu arī!
- Papriekš jāizpētī zivju dzīve, un tad tikai varot sākt kaut ko gaidīt.
Brīdi padomājis, vardulēns ierosināja:
- Zini ko? Iesim pētīt zivju dzīvi. Man ļoti patīk ūdens.
- Iet? … Pētīt? … Tas var būt pat bīstami… - domāja Miks. Skaļi viņš iebilda tikai to, ka līdz upei esot ļoti, ļoti tālu, ja jau krusttēvs Mārtiņš, ejot uz makšķerēšanu, velk kājās tik garus gumijas zābakus.
- Vispirms iesim līdz Karūsu dīķim. Tas nevar būt pārāk tālu, jo vakaros var dzirdēt, ka tur dzied zaļā varde Zane.
Dzirdot par karūsiņām, Miks aplaizījās. Taču šaubas laikam bija viena no viņa rakstura stiprākām īpašībām:
- Ja līdz vakaram netiksim atpakaļ,
mamma Nura-Mura uztrauksies.
- Labi, tad iesim pētīt zivju dzīvi rīt no paša rīta. Man arī pēc plāna šodien vēl dārzā jāizķer lērums kukaiņu.