Par zīmi, ka ierosinājums pieņemts, Miks pakustināja asti un cēli aizsoļoja.
Otrā rītā, kad saule šūpojās lielā bērza galotnē, abi jaunie draugi sāka ceļojumu.
Varis pilnīgi jūsmoja. Tik skaisti un patīkami! Zāle piebērta briljanta pērlītēm. Saule arī vēl nekarsē. Vārdu sakot - jauki!
Mikam pavisam cits noskaņojums. Tieši tās briljanta pērlītes pavisam nepatīkamas. Cel kājas, cik augstu gribi, mitrums sniedzas pāri ceļgaliem. Arī miegs nav līdz galam izgulēts.
Drīz apstākļi mainījās.
Saule kāpa augstāk. Rasa nožuva. Miks jau jutās tīri labi. Toties Varim kļuva arvien grūtāk, viņam pavisam nepatika karstums.
Zanes dziesma laikam skan ļoti tālu, jo dīķa kā nebija, tā nebija.
- Vai tik neesam apmaldījušies? - gaudu- līgi vaicāja Miks.
- Tas būtu nepatīkami.
- Tas būtu šausmīgi, - iesaucās Miks, - man kājas vairs netur!
- Klausies, Mik! Tu varētu uzkāpt kokā un paskatīties, varbūt ieraudzīsi Karūsu dīķi.
- Kap pats! Mamma negrib, ka kapju kokos.
- Ē… ē… ē…s?
Saruna būtu ieilgusi, ja nenotiktu kaut kas pilnīgi negaidīts. Pa pļavu milzīgā ātrumā drāzās balts nezvērs. Miks un Varis nobīlī nepazina, ka tas ir sivēntiņš Ruksis, kurš, izsprucis no aizgalda, izmēģināja kāju veiklību.
Pusnokaltuša alkšņa miza noskrapstēja: skraps! skraps! skraps! Vēlāk Miks pats nevarēja saprast, kā viņš tik ātri varējis uzskriet kokā.
Reizē ar skraps, skraps Varis taisīja lielisku lēcienu sāņus un kaut kur krita ilgi, ilgi.
Skrejošais Ruksis abiem ceļotājiem nepievērsa ne mazāko uzmanību.
Kad Mika sirds atkal sāka pukstēt mierīgi, viņš apskatījās apkārt un sauca:
- Vari, Vari! Es redzu dīki!
No apakšas atskanēja Vara balss:
- Miku! Miku! Es peldos!
Izrādījās, ka viņi jau labu laiku staigājuši dīķim apkārt, bet garās zāles dēļ to nav pamanījuši.
Kad abi draugi satikās krastā, Miks pašapzinīgi teica:
- Draudzības dēļ es daru visu. Gribēji, lai uzkāpju kokā, uzkāpu.
Mīļā miera labad Varis nepateica to, ko domāja.
- Kā ar karūsiņām? - Miks jautāja.
- Nav. Appeldēju visapkārt, nav. Bet peldēšana patīkama. Es te pa rasu šad tad atstaigāšu.
- Pie tukša dīka man nekas nav meklē- jams. Es nenākšu.
- Un pastaigāties arī neiesi?
- Iešu.
- Kopā ar mani?
- Tev patīk viss, kas slapjš, man - ne.
- Viens pats iesi?
Kādēļ viens? Esmu skaists, un ar mani visi grib iet pastaigāties.
Kas tie ir - visi?
Nu kaut vai, kaut vai… pelīte Pīkstīte! -Hi… hi… hi…
- Ko nozīmē tavs hi, hi?
- Tas nozīmē, ka es smejos.
- Varbūt tu par mani smejies?
Tu patiešām domā, ka Pīkstīte ies ar levi pastaigāties?
- Kāpēc gan ne?
- Neies.
- Saderēsim!
- Uz ko?
Par to viņi ilgi nevarēja vienoties. Beidzot vardulēns Varis teica:
- Labi. Norunāsim tā: zaudētājs nākamajā pavasarī sameklēs viszilāko vizbulīti un pasniegs uzvarētājam.
- Ko? Vizbu-lī-ti? - gari stiepjot, vaicāja Miks. - Tas taču nav nekas derīgs, to nevar ēst.
- Bet vizbulīte ir ļoti skaista.
- Skaista? … Jā… skaista gan. - Tad Mika acis iekvēlojās priekā. - Labi, derēsim uz vizbulīti.
Un viņi saderēja.
Mājās ejot, Miks prātoja rīt atpūsties un parīt aprunāties ar Pīkstīti. Tad arī mēs uzzināsim, kā beidzās derības.
KĀ MIKS AR PĪKSTĪTI GĀJA PASTAIGĀTIES
Pelīte pīkstīte ar sausu zāļu slotiņu slaucīja savā alā grīdu un jautri dziedāja:
Pirmkārt - slaucīt istabiņu, tralalā, tra- lalā!
Vēl tik traukus nomazgāt, tralalā, tralalā!
Pēc tam putru izvārīt, tralalā, tralalā!
Izslaucījusi istabu, Pīkstīte apsēja strīpainu priekšautiņu, piestūma krēslu pie izlietnes un sāka mazgāt traukus, ka ūdens šļakstēja vien. Viņai ļoti patika dziedat, un tādēļ, arī traukus mazgājot, viņa trallināja:
Vēl tik traukus nomazgāt, tralalā, tralalā!
Pēc tam putru izvārīt, tralalā, tralalā!
Nomazgātos traukus rūpīgi salikusi plauktā, Pīkstīte apsēdās mirkli atpūsties, pirms vārīt putru. Virs viņas galvas atskanēja dobjš troksnis: "Bums!"
Pelīte ieklausījās. Klusums.
Aizejot māmiņa stingri noteica: nevienu iekšā nelaist, pašai ārā neiet. Bet jāzina taču, kas tas par troksni: "bums!"
Pīkstīte pietecēja pie durvīm un neatvērusi sīkā balstiņā vaicāja:
- Kas tur ir?
- Es esmu, es.
- Kas tas "es" tāds ir?
- Esmu kaķēns Miks, ja tu esi pelīte Pīkstīte, tad iznāc laukā parunāties.
- Esmu par tevi dzirdējusi, par tavu māmiņu arī, bet vai tu domā, ka es, pelīte Pīkstīte, prātu putraimos apēdusi, lai dotos tieši kaķa nagos?
- Velti baidies! Māmiņas Ņuras-Muras nav mājās, bet es peles neķeru, pat neēdu. Mani baro ar siltu pienu un zivtiņām.
- Kaut ko tamlīdzīgu esmu dzirdējusi gan. Tu esot šausmīgi izlutināts kaķēns. Bet kas tas bija par troksni "bums!"?
- Meklēdams tavu alu, apgāzu ievārījuma burku.
- Varēji labāk apgāzt putraimu maišeli.
- To es apgāzīšu nākamreiz.
- Bet ko tev, kaķēn Mik, no manis vajag?
- Redzi, pelīte Pīkstīte, gribu iet ar tevi pastaigāties.
Brīdi klētī iestājās klusums.
- Kur tu pazudi? - vaicāja Miks.
- Nekur. Es tikai brīnos.
- Nav ko brīnīties, iesim pastaigāties! Bet vai tu pazīsti vardulēnu Vari?
- To, kurš katru rītu un vakaru aplēkā klētij apkārt - "plaks! plaks!"? Ausis krīt ciet.