- Tas pats. Es ar viņu saderēju, ka tu nāksi ar mani staigāt.
- Un ja neiešu?
- Tad es zaudēšu derības, un tu neredzēsi šūpoles.
- Kas tas ir - šūpoles?
- Tas ir kaut kas loti, loti skaists! Kad sāc šūpoties, tad it kā staigā pa debesīm un saule griežas riņķī vien, riņķī vien…
- Pa debesīm staigāt droši vien ir ļoti patīkami, bet arī bīstami.
- Nemaz!
- Vismaz ar tevi tas var but bīstami. Tu tomēr esi kakis, kaut arī mazs.
- Dodu goda vārdu! - Un Miks piesita ar ķepiņu pie krūtīm.
Tas pelīti Pīkstīti gandrīz pārliecināja. Vēl tikai kaut kur sirds kaktiņā palika šaubas. Interese par šūpolēm arī tās pamazām izgaisināja.
- Labi, iesim, - viņa apņēmīgi noteica, - bet tu pa priekšu, es nopakaļus. Izej no klēts un nostājies desmit soļus aiz sliekšņa.
Kad Pīkstīte iznāca klētspriekšā, Miks jau viņu gaidīja.
- Ak tāda tu esi! - iesaucās Miks.
Viņš vēl nekad nebija redzējis dzīvu peli.
- Nav ko brīnīties! Ej pirmais un rādi šūpoles! - viņai tomēr vēl bija drusku bailes, saule spīdēja tieši pretī un žilbināja acis.
Tā viņi tagad soļoja: Miks pa priekšu, dažus solus aiz Mika - Pīkstīte. >
Kaķēns ar nodomu veda pelīti gar vardulēna Vara mājiņu un skaļi ieklepojās.
Varis pabāza galvu. No brīnumiem viņa apaļās acis kļuva uz mirkli četrstūrainas.
Tātad tomēr… Kas to varēja domāt? Nu, vēl jau šī pastaiga nav beigusies, - prātoja Varis, taču gājējiem skaļi uzsauca:
Vai tu re, pele ķer kaķi! Jauni laiki, ļauni laiki!
Vara piezīmi neviens nelikās dzirdot.
Aiz dārza, pirms miežu druvas, zaļoja Apiņu alksnājs. Gandrīz ap katru alksni tinās apinis. Kāda stīga izveidoja it kā tiltu no viena koka uz otru. Ja uz šī līganā tilta uzsēdās, tad bija iespējams vareni izšūpoties. Miks par to pārliecinājās ne vienreiz vien.
Lai palielītos Pīkstītei, Miks veikli uzkāpa kokā un lēca uz šūpolēm. Tieši tā māmiņa Ņura-Mura bija ieteikusi nedarīt.
Sekas bija pārsteidzošas. Miks aizlēca šūpolēm garām un nokrita zemē "bladāc!".
Sākumā Pīkstīte iesmējās, bet pēc tam nobijās: vai tik Mikam nav noticis kas ļauns.
- Sasities? - viņa līdzjūtīgi prasīja.
- Muļķības! - no pirmām izbailēm atžilbis, Miks iesaucās. - Vai neesi dzirdējusi - svied kaķi, kā gribi, viņš vienmēr nokritīs uz kājām.
Otrreiz Miks uzrāpās šūpolēs apdomīgi, un šūpošanās iznāca varena.
- Tagad tu, - Miks teica Pīkstītei, - nāc, es tevi pacelšu.
Kad pelīte Pīkstīte sajuta Mika ķepas, viņai sirds nodrebēja, jo ienāca prātā māmiņas brīdinājums: - Tikai nenokļūsti kaķa nagos! - Tagad taču viņa atradās kaķa nagos!
Nekas briesmīgs nenotika. Drīz vien Pīkstīte sēdēja uz apiņa stīgas, un Miks centīgi iešūpoja.
Tiešām, ja augstu, augstu sašūpojas, tad liekas, ka kājas skar debesis un saule iet apkārt vien, apkārt vien.
Kad Pīkstītei sareiba galva, tad atkal šūpojās Miks. Pēc kāda brīža viņš teica:
- Tagad šūposimies abi reizē.
Tad gāja vēl varenāk. Bailes Pīkstītei bija pilnīgi izgaisušas. Laiks pagāja nemanot - priekos, smieklos un jautrībā.
Kad pievakarē abi blakus pārnāca mājās, vardulēns Varis atzina:
- Nu, nākamajā pavasarī jāmeklē vizbulīte.
Pelīte Pīkstīte laimīgi atgriezās savā alā. Tūlīt ķērās pie putras vārīšanas.
Pēc tādas pastaigas arī Mikam gribējās ēst.
- Kur mana piena tasīte? - viņš jautāja Nurai-Murai.
- Kā tad tā? - brīnījās māte. - Tev taču pele esot bijusi tikpat kā zobos, to man stāstīja vecmāmuļa Vārna, pati savām acīm redzējusi.
- Mēs ar pelīti Pīkstīti pastaigājāmies. Mums abiem bija ļoti jautri. Es devu goda vārdu…
- Jā, jā, īsts kaķis no tevis laikam gan nekad neiznāks, - nopūtās Ņura-Mura.
Nākamajā pavasarī, kad Varis tikko pamodās no ziemas miega, viņš Apiņu alksnājā sameklēja viszilāko vizbulīti un pasniedza Mikam - kaķēnam, kurš turēja doto vārdu.
KĀ VĀVERĒNS TOMS DZINA PROM PALAIDNĪBU
Vāverēna Toma ozols bija īsts dižozols. Bez šaubām, tas bija ļoti resns. Pat vējam ko skriet, kamēr apjoņo.
Žuburainās zaru rokas varenais koks izpleta tik plati, ka šķita - tūlīt apkamps visu pasauli. Un kur tad zīles! Rudeņos krita zemē paukšķēdamas kā āboli. Dižozols piederēja vāverēnam Tomam, tādēļ ka viņš dziļajā dobumā, kas atradās tieši zem zaru vaiņaga, bija iekārtojis sev glītu, patīkamu dzīvokli.
Toms gulēja pie atvērtām durvīm un uzmodās tad, kad saule sāka spīdēt tieši mutē.
Izstaipījās, veikli izlēca no gultiņas. Ar otru lēcienu atradās uz sliekšņa. Tā jau varēja domāt - "tuk! tuk! tuk!" nebija vis dzirdēts pa sapņiem. Nu jau trešā diena, kopš te darbā atlidoja no Lielā Meža krusttēvs Dzenis.
Toms paklanījās un, cik vien laipni spēdams, teica:
- Labrīt, krusttēv!
- Labrīt, labrīt! - Dzenis atņēma, bet nekādās sarunās neielaidās. Kala dūšīgi tālāk.
Vāverēnam tāda mazrunība nebija pa prātam, bet, ja ne, ne, - viņš vismaz pavēros, kā tā kalšana īsti notiek. Ērti atspiedies pret zaru, kājas šūpodams, sāka skatīties. Darbs kā darbs - sit un sit.
Kā gan krusttēvam neapnīk? Tomam pat skatīties apnika. Tik tālu viņš vēl neaptvēra, ka darbā laiks paiet nemanot, bet garlaicīgi ir tikai dīkdienībā. Tad viņš sāka prātot - kā gan tik krāšņā tērpā var strādāt smagu darbu?