- Ies nu no katra nieka baidīties! - Mike- lītis vienaldzīgi noteica.
Māmiņas priekiem nebija gala, kad ieraudzīja Vitiņu sveiku un veselu. No visām malām nāca zvirbuļi un apsveica Miķelīti par viņa varoņdarbu.
No tā laika Mikelīti neviens vairs nesauc par bailīgo zvirbulēnu.
KĀ KAĶĒNS MIKS
UN VINA DRAUGI MAKŠKERĒJA
Pagalms vēl bija iegrimis pelēkā miglā, kad bezdelīga Čiuvita uzsāka dziesmu. Nočivinājusi viņa devās svarīgā uzdevumā - modināt trīs makškerniekus.
Vispirms Ciuvita aizlidoja uz vardulēna Vara mājiņu. Tikko viņa piesita ar knābīti pie jumta dēlīša, Varis mundri izbāza galvu un teica:
- Labrīt, Ciuvita, es jau tevi labu brīdi gaidu.
Pēc tam viņa pieklauvēja pie vāverēna Toma mājiņas durvīm lielajā ozolā. No iekšpuses atbildēja samiegojusies balss:
- Visu nakti neesmu ne acu aizvēris!
- Zinu jau, zinu, neliecies tikai atkal uz otras auss, - uzsauca Ciuvita un steidzās tālāk. Priekšā vēl stāvēja pats grūtākais modināšanas darbs.
Viņa uzspurdza augstu gaisā un piķēja tieši uz siena šķūnīša jumta, tad sāka enerģiski klauvēt pie pievērtās lūkas. Labu brīdi nekādas atbildes. Beidzot atskanēja kaķēna Mika balss - tā kā nomodā, tā kā pa miegam:
- Tūlīt, tūlīt, pēc septiņām minūtēm.
- Nevis pēc septiņām minūtēm, bet nekavējoties. Ja jau reiz esmu apsolījusies piecelt, tad arī piecelšu.
Iekšpusē dzirdama žāvāšanās un staipī- šanās, tad lūkas spraugā parādījās samiegojies kaķēna purniņš.
- Kā - kur jāsteidzas? Pats lūdza laikus piecelt uz makšķerēšanu.
- Ko?! Uz makšķerēšanu? Un to tu tikai tagad saki?
Ar slaidu lēcienu Miks bija pagalmā un sāka cilāt makšķerēšanas piederumus, kas bija sarindoti pie šķūnīša sienas.
- Plaks! Plaks! - klāt bija arī Varis.
Kā no gaisa nokritis, viņiem blakus atradās vāverēns.
Ciuvita, apmierināta par paveikto uzdevumu, pacēlās augstu gaisā un pirmā devās uz upes pusi.
Vienu zivju uztveramo tīkliņu gara kātā dabūja nest vardulēns Varis, otru - vāverēns Toms. Miks pats paņēma zaļi krāsotu makšķeri, zivju ieliekamo tīkliņu un pakāra plecā somu. Tad apstājās un pārdomāja, vai nekas nav aizmirsts:
- Pirmkārt - makškere ir.
- Otrkārt - kastīte ar rezerves āķiem - ir.
- Treškārt - zivju uztveramie tīkliņi - ir.
- Ceturtkārt - Јivju ieliekamais tīkliņš - ir.
- Piektkārt - iebarojamā ēsma - ir.
- Sestkārt - mīkla, ko likt uz āķa, - ir. Kas tā bija par mīklu! Ja zivis kaut ko
saprastu no labas mantas, tām bariem vajadzētu ķerties uz tādas ēsmas. Pirmās šķiras, augstākā labuma kviešu milti, iejaukti tīrā olas baltumā, klāt vēl mazliet medus un pāris pilienu saulespuķu eļļas.
- Tātad - nekas nav aizmirsts. - Aiziet! Labi apbruņotā komanda jeb, kā Miks
pats teica, "zivju šausmas" devās ceļā. Kaķēns pa vidu, abi palīgi katrs savā pusē. Kad taciņa ievijās alksnājā, atskanēja braša dziesma:
Trīs vīri agrā rītā, hei, hei, hei, hei, hei! Uz upi soļoja, hei, hei, hei, hei, hei! Tur noķert lielu zivi, hei, hei, hei, hei, hei! Tie visi cerēja, jā!
Nonākuši Rebaiņupītes krastā, Varis un Toms gribēja apmesties pie lielā alkšņa, taču Miks dūšīgi soļoja tālāk, uzmanīgi vērojot ūdeni.
- Kas tev pazudis? - prasīja Toms. Viņš nevarēja sagaidīt vien, kad īsti sāksies sen gaidītā makšķerēšana.
- Jāmeklē atstraume, - Miks lietišķi paskaidroja.
- Ko ar to dara? - neatlaidās Toms.
ir tāda vieta, kur straume, sastapusi šķērsli, apstājas un pat griežas atpakaļ. Tur pludiņu nenes prom, - Miks stāstīja to, ko pats bija noklausījies, kad krusttēvs Mārtiņš ar saviem draugiem pārrunāja makšķernieku gaitas.
Pie kāda kārklu cera, kas ar zariem iegrima ūdenī, Miks meklēto atstraumi atrada. Lielā daudzumā sameta iebarojamo ēsmu - vārītus zirņus un saspaidītus kartupeļus. Šai barībai vajadzētu te pulcināt visas Rebaiņupītes zivis. Galvenā kārtā, protams, lielos brekšus.
Miks nosēdās vidū starp Vari un Tomu, kuriem bija jātur gatavībā uzķeramie tīkliņi.
Kaķēns saviļāja "burvīgo" mīklu zirņa lieluma lodītē, uzmanīgi uzmauca uz āķa un svieda makškeri. Plunkš! - makškeres kāta gals noplīkšķēja ūdenī.
- Netrokšņojiet! - Miks uzsauca draugiem un bargi paskatījās te uz vienu, te uz otru, kaut gan tie sēdēja elpu aizturējuši.
Pludiņš lēni šūpojās. Te straume to nesa uz vienu pusi, te atstraume pavirzīja atpakaļ, un tā bez gala. Ilgi.
Abiem palīgiem apnika vērot pludiņu, viņi sāka domāt katrs savu domu. Varis prātoja, ka pasaulē nav nekas skaistāks par baltajām ūdensrozēm un cik būtu patīkami starp tām izpeldēties. Toms skatījās uz Lielo Mežu tālumā un apcerēja, cik šogad varēs ievākt riekstu.
Pēkšņi kaķēns iesaucās:
- Ir! Ir!
Zibenīgi pacēlās abi uztveramie tīkliņi. Miks atspēries rāva. Augstu gaisā pazibēja pliks āķis.
Kaķēns pētīja āķi.
- Bija taču… mīklas lodīte arī apēsta… Bet zivs nav. Nesaprotami.
- Varbūt tu savlaicīgi nepiecirti? - vaicāja Varis.
Miks neatrada par vajadzīgu pat atbildēt.
Āķis ar jaunu ēsmas lodīti iegrima ūdenī. Sākās atkal gaidīšana.
- Skat, skat, kur Ciuvita! - vāverēns Toms iesaucās.
Patiešām, bezdelīga, aplidojusi tālus apvidus, sameklēja makšķerniekus.
Izmetusi vairākas gaisa cilpas, Ciuvita nolaidās zemu jo zemu, veikli pieskārās ūdens līmenim un atkal pacēlās gaisā. Tikko paspēja uzsaukt: