- Ak tu mī un žē! Kas te par postažu! Vairs nav kur piedegušu trauku nolikt! Kas tad to tā pieslānījis? Kur tāds milzums varēja rasties? Varbūt tas tikai ejas sākumā?
Grūstot un pārvietojot katlus, Kurmis pamazām virzījās uz priekšu. Visur bija viens un tas pats. Visur stāvgrūdām pilns. Tikai pašā vidū tā kā atradās brīvāka vieta. Vismaz uz brīdi varēja elpu atvilkt.
Te augšā virs galvas kaut kas smagi nodunēja: bums! Katli sāka skanēdami grūstīties un dejot, tie, kas atradās uz plauktiem, krita zemē, bet nebija lāgā kur nokrist. Tikai pārbīdījās no vienas puses uz otru. Pa starpām bira arī zeme. Brīvākajā vietiņā, kur atpūtās Kurmis, pieblīvējās tā,
ka par kustēšanos vairs nebija ko domāt. Tagad viņu kā dzelzs stangās spieda no visām pusēm.
- Tā ir zemestrīce, un tā ir bojā eja… - nopūtās vectētiņš Kurmis. - Zemestrīcēs ir gājušas bojā pat veselas pilsētas, kā par to kādreiz ziņoja "Meža Vēstnesis". Varbūt arī par mani rakstīs avīzēs.
Par laimi, vectētiņa mājā ar ozolzīļu grozu ieradās vāverēns Toms.
- Vectētin, vectētin, kur tu esi? - sauca vāverēns, atradis virtuvi tukšu.
No apakšzemes atskanēja vārga balss.
- Es esmu te, gaitenī, zemestrīce mani ieraka katlos.
- Bet vai tu vēl esi dzīvs, vectētin?
- Vēl drusciņ esmu…
- Tad jau labi, nekādas zemestrīces nav.
Meža tehniķis Mārtiņš atveda dēlus kūtiņas remontam un nosvieda pie tavas mājas. No tā sakustējās ejas vecie balsti, un tevi apraka katlos. Es tūlīt organizēšu glābšanu.
- Velti, Tomiņ. Neviens jau nenāks. Es arī daudzus gadus nevienam neesmu palīdzējis. Jāsagaida vien gals. Piedegušos katlus novēlu vecmāmuļai Vārnai.
Vāverēns Toms neko daudz neklausījās, bet lielā steigā apskrēja visu apkārtni, saukdams: - Palīgā! Palīgā! Trauksme! Vectētiņš Kurmis dzīvs aprakts katlos! Palīgā! Palīgā!
Tad tikai sākās. Skrēja no malu malām. Visi devās palīgā. Bija tikai vienota doma: jāglābj vectētiņš Kurmis. Strādāja, kā saka, vaiga sviedros. Visdūšīgāk rāvās vilku sugas suns labais Marss. Zeme vien šķīda uz visām pusēm. Vecmāmuļa Vārna, drusku pieklibodama, vēla prom akmeņus. Kaķēns Miks un Toms kārpīja nost smiltis. Pat pelīte Pīkstīte centās ar savu slotiņu aizslaucīt pēc iespējas vairāk zemes.
- Tikai tu, Mik, man nebārsti smiltis acīs, - viņa rājās.
- Mierīgāk, mierīgāk, - pamācīja gailis Cips, - ja sāk svīst, tad darbs jāpārtrauc, citādi tas kaitē veselībai.
Viņā tomēr neviens neklausījās.
Kad beidzot iegruvums bija atrakts, no apdegušo katlu grēdas apmulsis un sakaunējies izrāpās vectētiņš Kurmis.
- Paldies, draugi, - viņš sacīja, - pēc tik lielām pūlēm es jūs pacienāšu ar bērza sulām.
Dzēra bērza sulas, dziedāja dziesmas un gāja rotaļās.
Otrā rītā vāverēns Toms apciemoja vectētiņu, kurš dūšīgi berza katlus. Strādāšanas noskaņojums bija klāt.
- Sveiks, Tomiņ! Kas jauns? Vai kādam nav kaut kas jāpalīdz?
Vāverēns Toms saprata, ka pagājušajā naktī arī vectētiņa Kurmja sirdī bija notikusi "zemestrīce".
KĀ VĀVERĒNS TOMS ZĪLĪTEI ZUZĪTEI PALĪDZĒJA
Rudens darīja savu. Lielais ozols turējās visilgāk. Bet nu arī tam vairs tikai pašā galotnē vēl čaukstēja dažas sausas lapas. Varenajam kokam visapkārt stiepās uzrakts melns kartupeļu lauks. Pa debesīm zemu, zemu slīdēja tumši mākoņi.
Divās dienās sasala zeme.
Vāverēnu Tomu ziema nebaidīja. Ozola dobumā tam bija silta mājiņa un pieliekamais līdz griestiem pilns ozolzīlēm, čiekuriem un garšīgajiem riekstiem. Šūšanas artelī, kur par galveno piegriezēju strādāja krusttēvs Sesks, jaunais, siltais kažociņš bija tikpat kā gatavs. Vēl tikai pakaramo vajadzēja piešūt.
Tajā vakarā Toms, ērti atlaidies mīkstā krēslā, skatījās televīzijas raidījumu. Pašreiz no Lielā Meža pārraidīja zaķu baleta vienpadsmito sēriju. Zaķu balets bija Toma vismīļākais gabals. Viņš nevarēja vien nopriecāties par dejotāju veiklajiem lēcieniem. Beidzot vāverēns tā aizrāvās, ka uztrūkās no krēsla un mēģināja atdarināt redzēto. Tādām izdarībām istabiņa izrādījās par mazu, un viņš ar pieri ieskrēja sienā: blaukš! Dzirksteles vien nošķīda gar acīm. Ar to pašu lielie mākslas pārdzīvojumi beidzās, un Toms sāka ieklausīties, kas notiek visapkārt. Kaut kas nebija tā kā parasti. Gar ārējām sienām it kā šņāca, it kā trinās. Kad piegāja pie ārdurvīm, varēja dzirdēt krākšanu, gaudošanu, svilpšanu. Uzmanīgi pavēris durvis, Toms pa spraugu vēroja, kas ārā notiek.
Notika trakas lietas. Pilnīgi apaļam mēnesim apkārt joņoja biezi pelnpelēki mākoņi. Gandrīz nepārtraukti viens otram sekoja briesmīgi vēja brāzieni. Ābeļdārzā brakškēdami lūza sausie zari. Jaunais bērzs laiku pa laikam noliecās gandrīz līdz pašai zemei. Dūmu strūkla, kas cēlās no krusttēva Mārtiņa mājas dūmeņa, momentāni tika saraustīta plēņu plēnēs. Sevišķi nikni vējš uzbruka viņa ozolam. Laikam tādēļ, ka tam ne prātā nenāca locīties uzbrucēja priekšā. Toties zaru vaiņags tika purināts uz nebēdu. Dusmās vētra kauca un gaudoja.
Tādu vētru Toms vēl nebija piedzīvojis. No- drebinājies viņš cieši jo cieši pievēra durvis.
- Cik labi, ka ir tāda silta māja, - vāverēns nodomāja. Tomam bija laba sirds, un tādēļ viņš nobažījās - grūti gan klājas tiem, kuriem šādā vētrā nav laba patvēruma.
Tajā brīdī pie durvīm kāds klauvēja: tuk, tuk, tuk!
- Kas tik vēlā stundā var klauvēt? - prātoja Toms. Piegājis pie durvīm, skaļi noprasīja: - Vai tur kāds ir?