Kad vainags bija novīts, Jana to uzlika sev galvā, pietrūkās kājās, nostājās Vāveres vaiga priekšā un sāka rotaļīgi dziedāt: Es nāriņas līdz braslam aizvedīšu Un pati atpakaļ uz mājām atgriezīšos. Jūs tālu, nāriņas, tik aizejiet Un mūsu druvas nenobradājiet! Kad druvā zelta vārpas ienāksies, Ar vainadziņiem meičas rotāsies …
Vāvere kā apburts lūkojās uz meiteni, un viņam šķita, ka nupat, nupat kāda nāra ir iznākusi pie viņa no upītes …
Kad abi jaunieši gāja projām no meža, Jana ievaicājās, vai Vāvere nevarētu nebraukt Kudeļam līdzi uz Cargradu.
Ievaicājās it kā starp citu, bet pašai tikmēr uzziedēja vaigos divas sarkanas magones.
— Nebraukt? — Vāvere bija pārsteigts. — Es jau sen vēlos redzēt Grieķiju. Man vectēvs tik daudz stāstīja par to un tās brīnumiem.
— Bet ceļojumā var draudēt briesmas.
— Es no briesmām nebaidos. Bez tam ar tirgotāju jau viss norunāts.
— Labak tu būtu šeit, Kijevā, pie kāda salīdzis. Mani tik ļoti ir iebaidījusi brāļa nāve, — Jana skumji bilda.
— Nē, es nevaru tagad atteikties, — Vāvere attrauca. — Rītu mēs dosimies ceļā.
— Es aiziešu uz laivu piestātni tevi pavadīt.
— Atnāc gan …
Pie tirgotāja viņš atgriezās pievakarē. Saimnieka tobrīd nebija mājās, un Vāvere apmierināts par to, pat maltīti neieturējis, tūliņ nolikās gulēt.
Piektā nodaļa sĶirsanĀs
Nākamās dienas rītā tirgotājs lika Vāverem un Putjatam iejūgt zirgu šķūrē, kurā bija sakrautas zvērādas, ceļamaize, apģērbs un aizvest to visu uz piestātni.
— Tu tiešām esi atjautīgs un veikls kā vāvere. — Putjata šķelmīgi piemiedza aci, kad viņi bija izbraukuši no tirgotāja pagalma. — Velti es tevi toreiz nosaucu par lāci. Tikko esi Kijevā ieradies, bet jau uz strēļa Dobrogasta mājām taciņu min . .. Paskat, kādu kreklu šī jau iedevusi. Tad zini, — pārinieks uzlika roku Vāverem uz pleca, — Kijevā meitenes izraksta kreklus un dāvina tikai saviem izredzētajiem …
Vāvere klusēdams nokratīja no pleca roku, tomēr Putjatas vārdi viņam bija patīkami.
Počajas upītē kuģu, ka biezs: gan lielas un mazas vienkoča laivas, gan pamatīgas, ar augstiem mastiem, varenām burām, gan arī platdibenes ar vairākiem desmitiem airu, slaidas, ar priekšgalos izgrieztām zvēru, putnu vai zivju galvām, kā arī sarkanas ga- leras. Uz nelielajām laivām uzslietas zemas būdiņas no darvota audekla, airi duļļos; galerām un platdibenēm ierīkoti dēļu klāji, abos sānos izgriezti gareni caurumi airiem. Airētāji uz šiem
kuģiem nav redzami, tie patvērušies zem klāja, vienīgi stūrmanis staigā pa augšu un dod viņiem rīkojumus.
Tālajiem braucieniem Kudeļam bija daudz lielāka laiva nekā tā, ar kuru viņš devās pie Drevļanas medniekiem. Šis bija prāvs, slaids vienkocis, viegls braucienam, ērts airētājiem un kravai.
Tirgotāji savās laivās neņēma daudz preču, tikai izdevīgākās — zvērādas. Turpretī kņaza un bajāru platdibenes un citi kuģi veda ne vien zvērādas, bet arī medu, vasku, darvu, ādas — visu to, ko augstmaņiem bija savākuši savos apkārtbraucienos nodevu piedzinēji.
Vāvere un Putjata pārnesa no šķūrēs uz laivu visu kravu un apsēdās uz sēdekļa pie airiem.
Tirgotājs vēl stāvēja krastā ar savu ģimeni.
Pavadīt tālā ceļa braucējus bija sanākuši daudz kijeviešu. Zemās kārtas ļaudis, skaļi čalodami, drūzmējās uz pakalniem un smilšu skanstīm. Bajāri, vojevodas un dižciltīgie pilsētnieki, uzcirtušies greznos apģērbos, cienīgi piepūtušies, klusu stāvēja savrup kuplu vītolu un melnapšu ēnā, kur bija mazāk putekļu un ne- svelmēja saule. Pašā krastmalā rindojās karavīri.
Putjatu neviens nepavadīja, viņam nebija Kijevā nedz mātes, nedz tēva, nedz kāda cita tuvinieka. Un vai vispār tie mita kaut kur plašajā pasaulē?…
Vakar, kad abi airētāji bija nolikušies gulēt, Putjata stāstīja par sevi Vāverem.
Viņš bija no uļičiem, no krievu cilts, kas dzīvoja mežos gar Dņepru, uz dienvidiem no poļaniem. Kad Putjata vēl bijis mazs zēns, viņu dzimtajam ciematam uzbrukuši pečeņegi, s<ikuši laupīt, cilvēkus ņemt verdzības gūstā un mājas dedzināt. Viņš aizbēdzis uz tīrumu, paslēpies zālē, tomēr viņu atraduši un pārdevuši Kudeļam, kas toreiz atgriezies pa Dņepru no Cargradas uz Kijevu. No tā laika Putjata kļuvis tirgotājam par vergu. Kur atrodas māte, tēvs un citi tuvinieki, vai viņi ir dzīvi vai varbūt jau aizgājuši bojā, — nav zināms.
— Vai tu vismaz zini, no kāda ciemata esi? — Vāvere jautāja.
— Nē, nezinu, — jaunais airētājs nopūtās. — Es taču sacīju, ka tad vēl biju mazs. Varbūt pieci vai seši gadiņi …
Patlaban Putjata bija drūms un nerunīgs. Lūkojas ūdenī un klusām dungoja skumju dziesmu:
Ai, zālīte, rasainīte, Kur ir tavs kuplumiņš? Vai kumeļi nomīdīja, Vai zoslēni izplūkāja?
Ne kumeļi nomīdīja, Ne zoslēni izplūkāja, — Ienaidnieki nobradāja No svešām zemītēm …
Vāverem gribējās uzjautrināt viņu.
— Kāpēc tu tik sērīgi dziedi? Neesam taču sataisījušies uz bērēm. Jāpriecājas, nevis jāskumst.
— Nav par ko priecāties.
— Kā nav? Mēs taču dodamies tādā ceļojumā, tik daudz brīnumu redzēsim.
— Esmu jau redzējis. Nebraucu pirmoreiz.
— Nu un tad, vai ceļojums tevi vairs nevilina?
— Nē, vilina gan.
— Kāpēc tad tu degunu esi nokāris?
— Nekas… — Putjata sastomījās, laikam sākumā gribēja kaut ko sacīt, bet pēc tam pārdomāja. — Es tāpat vien. Kad brauksim, pats redzēsi …