Kuģi sarindojās upīte tādā pašā kārtībā, kādā bija piebraukuši pie priesteriem: priekšgals kņaza, tad vojevodas un bajāru burinieki, bet pēc tiem lirgotāju laivas — vispirms bagātnieku, tālāk sekoja nabadzīgāko ļaužu. Kudeļas vienkocis iekļuva gandrīz pašās beigās.
Taurētāji sāka pūst ragos. Brauciens devās uz priekšu pa Po- čajas upīti uz Dņepru.
Sestā nodaļa
CEĻĀ
Kudeļa, gatavs kaut tūdaļ doties tālāk, cienīgi sēdēja vien- koča pakaļgalā un sarunājās ar tikpat cienīgi uzpostiem kaimiņiem. Savu silto virssvārci un sabuļādas cepuri viņš neņēma nost, lai gan bija pārlieku karsts. Droši vien tirgotājs uzskatīja, ka tā viņam ir cienīgāks izskats.
Viņa airētāji klejoja pa krastu.
Putjata bija sabozies kā pūce pusdienlaikā. Diena padevusies tik rāma, ka varētu vai magones sēt, buras nokarājās gar mastiem kā lupatas, puišiem nācās pamatīgi nopūlēties ar airiem līdz pašai jomai. Tāpēc Putjata arī bija dabūjis tulznas.
Vāvere, sastapis braucēju vidū gaišūsainos varjagus, kurus bija redzējis tirgū pie Janas (droši vien viņi tīkoja nolaupīt šo meiteni), ļoti nopriecājās, ka tie nebija palikuši Kijevā. Apmierināts ar to, viņš klīda ap ugunskuriem, vēroja, kas notiek ietekas jomā, un vienā gabalā prašņāja pieredzes bagStflkajam draugam — kuri no kuras zemes ieradušies, kādi tur ir tikumi, kas ko ved uz Cargradu.
Ieraudzījis vienā lielā laivā važās iekaltus cilvēkus, kas sēdēja, nodūruši galvas ar nesukātiem matiem, Vāvere apstcijās.
— Kas tie tādi?
— Gūstekņi, — Putjata nelabprāt atbildēja.
— Gūstekņi? Uz kurieni viņus ved?
— Par viņiem Grieķijā krietni samaksās.
Vāvere šausmās ievaicājās:
— Kā, vai tad mūsējie pārdod cilvēkus?
— Tie nav mūsējie, kas viņus ved. Varjagi kaut kur kaujā sadabūjuši, — Putjata paskaidroja. — Citus ar zobeniem sakapājuši, bet citus saņēmuši gūstā. Šie ieklīdeņi, tāpat kā pečeņegi, uz visu ir nadzīgi — gan uz laupīšanu, gan slaktiņiem, gan uz tirgošanos .. .
— Kāpēc karavīri vai tirgotāji neaizstāv gūstekņus?
— Laikam negrib. Kam pašam kurpe nespiež, tam nav zināms, cik tas ir sāpīgi. Šie gūstekņi taču nav krievi. Un arī šie varjagi nav mūsu dienestā. Viņi tikai izdiedelējuši atļauju reizē ar mums doties uz Grieķiju. Viņiem ir pašiem sava zeme un savs kņazs . . .
— Nē, tu tikai iedomājies: pārdot civēkusl … Turklāt iekaltus važās kā sētas suņus … Ko romieši darīs ar viņiem?
— Ko gribēs, to darīs. Piespiedīs par velti sev kalpot, kamēr viņi nomirs.
Kudeļa pat noskaitās, kad Vāvere izteica arī viņam savu sašutumu.
— Nebāz degunu, kur tev nevajag! Liec aiz auss: tu esi salīgts darbā un nevienam nekādā jautājumā nerunā pretī, lai arī kas viņš būtu — varjags vai mūsējais. Ja tev ir galva uz pleciem, tad staigā vesels ar to .. .
Vakarā, nolicies gulēt, Vāvere ilgi nespēja iemigt, visu laiku domāja par nelaimīgajiem gūstekņiem. Nu, piemēram, viņš: paceļos ar laiveli un atgriezīsies mājās. Turpretī viņiem droši vien nekad neizdosies redzēt savu dzimto pusi, savas mātes un tēvus, brāļus, māsas un bērnus.. . Cik gan nežēlīgi šie varjagi! … Tikpat labi arī krievu karavīri un tirgotāji — negrib, paskat vien, aizstāvēt gūstekņus. Aizstāvēt… Nūja, Kudeļa jau reiz «aizstāvējis» — izpircis no pečeņegiem Putjatu un padarījis viņu par savu kalpu uz visiem laikiem.
Ietekas jomu viņi pameta, līdzko svīda rīta gaisma. Kuģi garā virdzē sarindojās pa upi. Priekšgalā brauca kijevieši, aiz viņiem novgorodieši, tālāk čerņigovieši, ļubečanieši, smoļenci, poloča- nieši un beidzot varjagi.
Visu apkārtni apņēma rīta krēsla. Mēness, kas karājās pie debesīm kā neliels auskars, tik tikko sijāja sudrabainu mirgu. Bet tad virs tālajiem mežiem iznira Visuvarenā Saule. Uzpūta viegls vējiņš, izkliedēdams retos miglas plīvus, un ceļiniekiem atklājās brīnišķa ainava.
Priekšā, cik vien tālu sniedzās skatiens, savus ūdeņus vēla Dņepra-Slavutiča, savaldīga, rāma, taču varena un neatturama. Abās pusēs garām slīdēja krasti. Labais — saulstaru apmirdzēts, ar mūžamežiem, stāvām kraujām un dziļām gravām, bet kreisais — vēl ēnains, ar kuplām melnapsēm, vecveciem vītoliem, ar smaillapu kārkliem apaugušām salām un zaļām pļavām.
Klusē braucēji, klusē krasti, klusē Dņepra. Tikai izretis no- šļakst neveikli ūdenī nolaists airis, noķērc virs galvas kāda upes kaija vai gluži kā kara taures pūtiens nodimd staltradža brieža baurojiens dzeršanas vietā.
Vāvere raudzījās dzidrajā Dņepras tālē un domāja par Janu. Cik labi, ka viņš saticis viņu, bet varēja taču arī paiet garām. Ja nebūtu salīdzis darbā pie tirgotāja, neatbraucis uz Kijevu, tad pat nezinātu, ka šī meitene ir pasaulē. Jā, bez šaubām, arī pati Lada1 ir palīdzējusi šai ziņā. Tik tiešām, ja arī toreiz tirgū viņš ieraudzīja Janu, tas vēl nebija nekāds brīnums, jo viņa taču droši vien bieži tur ir kopā ar tēvu un visi viņu redz. Turpretī vakarā, kad viņai uzbruka varjagi, neviens cits, bet tieši viņš, Vāvere, tur gāja garām, izdzirda viņas kliedzienus un skrēja glābt. . . Kur patlaban ir Jana, ko dara, vai domā par savu glābēju tāpat kfi viņš par viņu?… Tomēr ilgs būs ceļojums līdz Cargradai, jo tikai vēlā rudenī viņi atkal satiksies … Un Vāvere no visa spēka sāka airēt, it kā tādējādi varētu saīsināt prombūtnes laiku.
Taču, lai gan viņš skuma pēc Janas, ar ceļojumu viņš bija apmierināts. Vienīgi tad, kad atcerējās gūstekņus, ko varjagi veda pārdošanai, puisis drūmi sarauca uzacis un ar nepatiku paskatījās uz Kudeļu.