Kopš tā laika nedzisdama senču ciemata krāsnīs degusi Pērkona uguns, kamēr pēdīgi iebrukuši neģēlīgie hozāri. Vēlāk stāstītājs, Vāveres vectēvs, apmeties uz pastāvīgu dzīvi netālu no Teterevas.
' Morāna — ļauns gars, kas pēc senslāvu ticējumiem atnes nāvi.
Vienkocis atdūrās ar priekšgalu mālainā, lēzenā krastā. Vāvere strauji sazvārojās uz priekšu. Atmiņas tūdaļ aizlidoja no viņa kā izbiedēti putni.
— Velciet malā! — Kudeļa uzsauca.
Airētāji izlēca krastā, satvēra rokās garo ķēdi un izvilka laivu līdz pusei no ūdens.
— Un kas tie tādi? — Vāvere jautāja tirgotājam, pamādams ar galvu uz kurgāna pusi, kur divi ar pīķiem bruņoti vīri staigāja šurpu un turpu.
— Tie ir sargi, kņaza novērotāji. Viņi uzmana apkaimi, lai pečeņegi negaidīti neuzbruktu Krievzemei. Līdzko pamanītu naidniekus tuvojamies, tūdaļ aizdedzinātu darvu, un tad melni dūmi paceltos gaisā. Tos ieraudzītu citi sardzes vīri uz pakalniem un pilsētu torņiem un paziņotu tālāk. Tādā veidā viņi ātrāk nekā visašākie vēstneši padotu ziņu Kijevai un visai Krievzemei par draudošajām briesmām.
Kuģotāji izvietojās visgarām krastam. Tūdaļ spoži uzliesmoja daudzi ugunskuri un dūmu stabi uzvijās gaisā.
Vāvere ar Putjatu atnesa pa klēpim sausus zarus. Kudeļa steidzās gatavot vakariņas, bet abi jaunie airētāji devās līdzi karavīriem uz zveju upes līcī. Viņus turpu aizveda novērotājs ar rudām ūsām.
Gar meldru un kārklu ceriem līcī peldēja milzum daudz pīļu un zosu. Tās, gluži kā pieradinātas, nemaz nebaidījās no cilvēkiem. Un tikai tad, kad blakus nošmīkstēja no krasta izšauta bulta, putnu bars aizspurdza no turienes projām.
Karavīri izšāva vai trejus desmitus bultu, bet nogalēja tikai vienu zosi, jo meldru dēļ bija neērti notēmēt.
— Ak, nē, ar šiem medniekiem, ķēpaušiem, mums šovakar laikam neiznāks nekādas vakariņas, — kurgāna sargs zobojās. — Pečeņegi gaužām priecātos, ja sastaptos ar tik neveikliem šāvējiem. Būs man pašam jāpapūlas.
Viņš pacēla loku. Ilgi tēmēja, piemiedzis aci, un uzreiz trāpīja pīlei.
Taču pēc tam arī viņa bultas, aizdrāzušās garām, noguldzēja ūdenī. Tagad karavīri savukārt ķircināja novērotāju, sacīdami, ka
viņam tēmēšanu traucē ūsas. Bet ūsas viņam patiešām bija neparastas — kuplas un garas, sniedzās vai līdz pleciem.
Vāvere stāvēja savrup, apskauda tos, kam bija šaujamloki, jo viņam briesmīgi gribējās izmēģināt arī savu roku šādās medībās.
— Piebrauksim ar laivu tām klāt, — ieteica viens karavīrs.
— Sie putni pazīst laivu, — attrauca novērotājs.
«Kā būtu, ja es pamēģinātu savā veidā?» Vāvere iedomājās. «Vai tikai ietekā nav pārāk dziļš?»
Viņš pajautāja novērotājam.
— Kā kurā vietā, — tas paskaidroja, — pie krasta būs līdz viduklim, bet tālāk, kur ir pīles, sniegsies līdz kaklam.
Vāvere atģērbās.
— Ko tu gribi darīt? — kurgāna sargs viņu tincināja. — Upē neej peldēties — aizbaidīsi mums medījumu.
— Es nevis peldēties, bet medīt.
— Kur tev ir loks?
— Es bez loka, ar meldra palīdzību.
— Ak tā! — Novērotājs saprata. — Tad ej, tikai tarbu paķer līdzi, varbūt noderēs.
— Nu, ašāk, ašāk! Redzēsim, cik tu esi nadzīgs zēns, — karavīri skubināja.
Vāvere krastmalā nolauza nokaltušu pērngada meldru stiebru, izurbināja to ar žagariņu, uzmauca plecā tarbu, iemeta tajā akmeni, lai tā grimtu ūdenī, un brida uz priekšu pa līci.
Slēpdamies aiz kārklu ceriem, viņš piezagās līdz ūdens klajumam, ieņēma mutē stiebru, klusītiņām ienira, tā ka virs līmeņa palika tikai stiebra galiņš.
Gāja lēnām, kājas grima dūņās. Puisis jau domāja, ka ir aplam novirzījies kaut kur prom no putnu bara, kad piepeši ieraudzīja sev virs galvas kustamies pīles pleznas. Pastiepa roku, manīgi vitvēra putnu aiz kājām un pierāva sev klāt.
Pīle izmisīgi spārdījās zem ūdens, kamēr viņš to iebāza tarbā. Knd ar šo darbu bija galā, parādījās vēl viena pīle. Drīz arī tā nokļuva tarbā. Taču, iekams Vāvere to parāva zem ūdens, pīle skftļi iopēkšķējās, izbiedēdama visu putnu baru. Tas pacēlās spār- 1101 un «izlaidās — Vāvere to noskārta no ūdens šļakstiem.
Viņš jau gribēja iznirt, kad vēl augšā ieraudzīja prāvu ēnu.
Zoss! Jaunais mednieks kļuva priecīgs un vienā mirklī, izlaidis no mutes stiebru, stingri ar abām rokām satvēra pleznas.
Zoss bija pagadījusies liela, sitās ar spārniem, tā ka ūdens vien mutuļoja kā katlā, — tik tikko izdevās nabadzīti pieveikt.
— Tās tikai bija medības! — Visi brīnījās, kad Vāvere izbrida krastā ar savu lomu. — Kur tu tāds esi radies?
Rudūsainais kurgāna novērotājs iebrauca upē savu mazo vien- koci, pievāca medījumu, bultas un ielūdza visus medību dalībniekus atnākt pie viņa ugunskura pēcāk, kad viņš būs pagatavojis vakariņas.