Vienu pīli novērotājs atdeva Vāverem, lai viņš to aiznes savam saimniekam.
Vāvere aizgāja pie kurgāna sargiem vēlu, kad Kudeļa ar Put- jatu jau bija nolikušies gulēt.
Rudūsainis sēdēja pie ugunskura. Šonakt bija viņa kārta uzmanīt uz kapukalna uguni.
— Kāpēc tu nokavējies? Mums šeit bija tādas vakariņas! Karavīri vēl atnesa stipru medaļu. Nu, nekas, apsēsties, es arī tev kaut ko pataupīju …
Vāverem nenāca miegs, un viņš vēl ilgi sēdēja pie ugunskura ar rudūsaini. Tas stāstīja viņam par karagājieniem, kādos ne reizi vien bijis pats, kā arī par kurgāna sargu skarbo dzīvi. Apprasījās par Vāveri, kas viņš un no kurienes.
Tikai pirms rītausmas Vāvere nolikās uz īsu atpūtu.
Pamazām krasti pārmainījās. Ceļa sākumā mrži sniedzās līdz pašam ūdenim, bet tagad tikai vietumis kuploja nelielas birztalas, zemi kārklu puduri un vientuļi vītoli nokareniem zariem. Citādi it visur, kurp vien aci met, klaji lauki vien, lauki vien, ar garu zāli un košiem ziediem tikpat kā tepiķiem klāti. Un nekur nedz ciematu, nedz ļaužu. Vienīgi putnu bari lidinās pār bezgalīgajiem plašumiem un reizēm no biezās zāles paceļ galvu kāda stepju antilope vai sarkanīgā smailpurnīte lapsa.
Ap pusdienlaiku, kad aiz karstuma pārgurušie airētāji ļāva laivai pašai slīdēt pa straumi, Vāvere pamanīja uz attāla pakalna stepē melnu punktiņu.
— Tur laikam klija nolaidusies? — Viņš piebakstīja Putjatam pie pleca.
— Nūja, — Putjata nomurmināja, pat nepaskatījies uz to pusi.
Toties Kudeļa tūliņ pacēla acis uz pakalnu.
— Izseko, nolādētie vilki … — viņš bažīgi noburkšķēja.
— Kādi vilki? — Vāvere neizpratnē jautāja.
— Nevis vilki, bet pečeņegi, kaut viņiem kraukļi izknābtu acis! — sirdīgi attrauca Kudeļa un, pievirzījis savu vienkoci pie blakus laivas, kur apspriedās norūpējušies tirgotāji, pārvācās tajā.
— Ko viņi šeit izseko? — Vāvere atkal vaicāja Putjatam.
— Ko tad citu, ja ne mūs, — tas negribīgi atbildēja.
— Mūs? — Vāvere brīnījās. — Kāpēc tad mūs?
— Skaidrs, kāpēc: tīko mūs aplaupīt, saņemt gūstekņus.
— Bet tirgotājs sacīja, ka Igors ar pečeņegu hanu saderējušr mieru.
— Saderējuši gan mieru un zvērējuši nepārkāpt šo norunu, tomēr pečeņegi ne visai izpilda savus solījumus. .
— Kā viņi var mūs aplaupīt? Mēs taču esam uz ūdens.
— Uzbrūk pie krācēm, kad mēs izkāpjam uz sauszemes. Un arī tad, kad jūrā saceļas vētra un kuģi piestiij pie krasta. Kāpēc gan, tavuprāt, karavīri pavada mūsu braucienu? Lai to apsargātu.
— Vai tu redzējies, Kudeļa par to nebilda no vārda .. .
— Protams, Kāpēc runāt par to? Ja viņš būtu pateicis, tad varbūt tu nemaz nesaderētu pie viņa darbā. Viņš mani no paša sākuma brīdināja, lai tev neko nestāstu. Bet tagad tu nekur vairs nespruksi . .. Nūja, patlaban tirgotājam nav viegli atrast kādu, kas gribētu braukt uz Grieķiju. Pečeņegi arvien biežāk uzbrūk. Vai tu domā, ka es dotos šai ceļojumā, ja būtu mana griba? Tas ir jādara … — Puisis nopūtās. — Kāda bēda tirgotājiem? Ja kāds no viņiem nokļūst gūstā, ir par ko atpirkties. Turpretī mums… kā saka: no gaisa naudiņa nebirst… Bet tu nebaidies. Redzēji taču,, kādus šoreiz upurus ziedoja Velesam! Tas pasargās. Bez tam kņazs sūta mums līdzi tik daudz karavīru! Ja pečeņegi arī uzbruks, tad no viņiem kauliņi vien pajuks.
— Tad ir gan lapsa mūsu saimnieks! — Vāvere nogrozīja galvu. — Iznāk tā: mīkstu gultu saklāja, bet pagali zem sāna atstāja.
— Vai arī: zirgu parādīja, bet āzi tev iemānīja.
Tikmēr uz pakalna vienam melnajam punktiņam blakus parādījās vēl vairāki.
— Tpū, nešķīsteņi, kaut jūs izčibētu! — kāds izsaucās.
— Tpū! Tpū! — atskanēja laivās.
Septītā nodaļa DŅepras krĀces
Tagad jau brauciens apstājās uz īsu nakts atpūtu attālu no krasta. Uz sauszemes neviens neizkāpa. Visi gulēja laivās. Airētāji piegura un novājēja bez silta ēdiena.
Kad priekšā parādījās klinšaina, ar mežu apaugusi sala, visi kļuva priecīgi. Beidzot varēs ij maltīti izvārīt, ij bezrūpīgi pārnakšņot.
Līdzko laivas piestāja krastā, Vāvere paņēma no vienkoča žebērkli ar trejiem zariem un uzlīda vecā vītolā, zemu nolīkušā pār upi.
Saule vēl bija augstu gaisā un labi izgaismoja ūdeni caur zariem.
Lūk, lēnām aizpeldēja melnmugurains asaris, jocīgi kustinādams sarkanās spuras, it kā dižodamies ar tām. Tad parādījās vesels bars sudrabainu zivtiņu.
Zivtiņas ilgi virmuļoja uz vienas vietas, līdz tajā vietā uzradās milzīga līdaka. Gluži kā bulta, izšauta no loka, tā izdrāzās caur baru, skrējienā satverdama zivteli ar saviem briesmīgajiem žokļiem. Bars nozuda, kā vēja aizpūsts.
Drīz atpeldēja vēl viena tikpat pamatīga līdaka. Varbūt atgriezās tā pati. Droši vien cerēja vēl šeit dabūt gardu kumosu. Līdzko līdaka pietuvojās žebērklim, Vāvere manīgi iedūra tā zarus zivs mugurā. Plēsoņa mežonīgi raustījās, taču nespēja tikt nost no žebērkļa.
Izsviedis līdaku sausumā, Vāvere no jauna nekustīgi lūkojās ūdenī.
Ilgu laiku neviena zivtiņa nerādījās pie vītola. Puisim pat roka notirpa. Izraudzīdamies ērtāku vietu, viņš neviļus norāva no zara lapiņu, un tā, mazliet pavirpuļojusi, iekrita ūdenī. Tūliņ no dziļuma iznira sams un, grozīdams savas ūsas uz nesamērīgi lielās, melnās galvas, kluncīgi piepeldēja pie lapas.
No sākuma Vāvere pat satrūkās, šķita, ka pats ūdens gars lien pie viņa, bet tas ilga tikai vienu mirkli. Atvēzējies ar žebērkli, viņš aši ietrieca to samam galvā.