— Piesargies, Putjata! — pa jokam viņam uzsauca darbā iekarsušais Vāvere. — Citādi vēl tevi nositīs šeit, birztalā, un tu neredzēsi Grieķiju.
— Esmu jau redzējis. Kaut viņu nospertu!
Putjata kļuva līksmāks un draiskā balsī uzsāka bezbēdīgu mednieku dziesmu:
Lācis tumšā mežā gāja bišu kāpt, — Mazie lācēniņi medu ēd labprāt.. .
Vāvere arī braši pievienojās savam biedram: Koka dobumā viņš savu ķepu lika, Lapsenēm tas dikti nepatika . . .
Viņi tā aizrāvās ar dziedāšanu, ka pat nedzirdēja krastmalā pie krācēm brīdinošus taures pūtienus, kas aicināja visus atgriezties pie laivām.
Abi puiši atskārta briesmas tikai tad, kad birztalā atskanēja klaigas un svilpieni. Zviedza un krāca zirgi.
— Pečeņegi … Pečeņegi uzbrūk … — izbijies čukstēja Putjata.
Viņš drebēja kā drudzī.
Vāvere paskatījās uz vienu pusi, uz otru, aizbāza cirvi aiz jostas.
— Bēgsim! — Viņš piebakstīja Putjatam sānos.
Taču, līdzko abi puiši izskrēja no krūmiem, tūdaļ viņiem ceļu aizšķērsoja kāds desmits jātnieku, bārdaini, ar sarkanīgām lapsādas cepurēm galvā. Pečeņegi kliedza kaut ko nesaprotamu, svilpa, māja ar lokiem un zirgastru auklām. Netālu no birztalas viņi uz pinkainiem zirģeļiem jau veda trīs sasietus kuģu braucējus un vienu nogalinātu vai ievainotu savējo.
Nepaspēja abi puiši pat atjēgties, kad uz viņiem jau lidoja cilpas.
Vāverem laimējās izvairīties, viņš ašāk, nekā iespējams izšaut no loka, apsviedās un iemuka biezoknī. Turpretī Putjata nebija tik veikls un attapīgs. Aiz šausmām pagalam apstulbis, viņš palika stāvam kā zemē iemiets. Kad cilpa pazibēja virs galvas, viņš gribēja to atvairīt ar delnu, bet astrene kā odze apvijās viņam ap labo roku. Satvēris auklu, puisis pūlējās to pavilkt vaļīgāk un nomest nost, bet pečeņegs paskubināja savu zirgu, un cilpa sažņaudzās vēl ciešāk.
— Ar cirvi, cērt pušu ar cirvi! — Vāvere sauca.
Taču pagalam pārbaidītais Putjata laikam nedzirdēja biedra pamācību, bet pats nespēja apjaust, kā izglābties. Tikmēr pečeņegs, aizkabinājis auklu aiz seglu āķa, jau vilka puisi sev līdzi.
Putjata paklupa un nogāzās gar zemi. Tad Vāvere izskrēja no biezokņa gluži kā nokaitināts vepris, metās viņiem nopakaļ, panāca un ar cirvi pāršķēla astru auklu.
Putjata paskatījās saraudātām, mežonīgi izvalbītām acīm uz Vāveri, pietrūkās kājās un dieba, ko kājas nes, uz krastu. Ap roku viņam kulčājās auklas gals. Auskara Putjatam vairs nebija, no pārplēstās auss ļipiņas uz kakla un krekla tecēja asinis.
Viņam pakaļ dzinās divi jātnieki, bet Vāvere vairs neredzēja, vai tie sagūstīja Putjatu no jauna vai ne, jo tagad arī viņam uzbruka reizē kādi septiņi pečeņegi un pašam nācās glābties no tiem.
Kā gan paglābties, kad naidnieki viņu ielenkuši no visām pusēm un auļoja labi koptos zirgos ap viņu kā kraukļi?
Taču Vāvere, kaut gan saprata, ka cīnīties ar tik daudziem pretiniekiem nebūs pa spēkam, tomēr nepadevās, nolēma turēties pretī līdz galam. Viņš lēkāja, cirta ar cirvi, lai tikai izvairītos no drausmajām cilpām, kas gluži kā odzes locījās virs viņa, un pats tikmēr atkāpās tuvāk un tuvāk birztalai.
Tur, krūmājos, būtu vieglāk aizstāvēties, un diezin vai uzbrucēji tad vairs vajātu viņu, jo rudūsainais novērotājs bija sacījis, ka pečeņegi baidās no meža.
Jātnieki redzēja, ka viņiem gadījies ceļā neparasts krievs, ko grūti sagūstīt ar cilpu, jo viņš ir ārkārtīgi veikls, spēcīgs un viltīgs. Taču tas vēl vairāk iekvēlināja viņu vēlēšanos saķert puisi.
Pečeņegi varbūt vēl ilgi tvarstītu Vāveri ar cilpām, ja viņu barvedis nepadotu kaut kādu zīmi. Tad jātnieki, nomērķējuši pret Vāveri savus lokus, sāka tuvoties viņam visi reizē, likdami saprast, ka viņam nav vairs izejas, lai nu pats izvēlas sev vai nu nāvi, vai gūstu, cerēdami, protams, ka jaunais puisis negribēs mirt un tūliņ padosies viņiem.
Var jau būt, ka Vāvere tiešām labprātīgi padotos, ja šai brīdī nesaklausītu netālu atskanam ilgi gaidītos karavīru izsaucienus un nepamanītu, kā, tos izdzirduši, nodreb pečeņegi.
Dusmu un ienaida pilns pret šiem bārdainajiem cilvēku ķērājiem, ticēdams glābiņam, viņš izmisīgi metās virsū tuvākajam jātniekam, atvēzējās ar cirvi un no visa spēka iecirta viņam krūtīs.
Pečeņegs iekliedzās, izlaida no rokām pavadu, loku un saļima zirgam uz krēpēm.
Nepaguva Vāvere vēlreiz atvēzēties pret jaunu pretinieku, kad jātnieki notrieca viņu no kājām.
Krizdams viņš paspēja pamanīt netālu aiz uzkalna paceļamies vairAkus pīķus.
«Krievu karavīri…»
Vairāk neko Vāvere neattapa. Atsitās ar pakausi pret bluķi, ko pārbiedētie airētāji bija pametuši pusceļā līdz nodedzinātajam tiltam, un viņam sametās tumšs gar acīm. Šķita, ka galva pāršķēlās uz pusēm …
Astotā nodaļa gŪstĀ
Dung-dung-dung-dung-dungs… — neciešami dunēja ausīs.
Dung-dung-dung-dung-dung … — grandēja zeme, it kā pa to zvalstītos kāds milzīgs radījums.
«Tie ir murgi, tie pāries,» Vāvere domāja pusneatmaņā.
Kaut kas nošņācās virs viņa. Puisis atvēra acis: viņu apošņāja kāds melns, pinkains nezvērs.
Vāvere nodrebēja aiz bailēm un atkal aizvēra acis.
Nezvērs nosprauslojās, apšļākdams viņu ar siekalām, un atkāpās.
Vāvere bailīgi paraudzījās visapkārt.
Augšā zilgmoja rīta debesis, blakus mīņājās zirga kājas. Dobjā dunoņa skaidri nāca no krācēm.