— Sveša gan, bet puisis atradīsies savējo vidū — neviens pāri nedarīs.
— Iesim aprunāties ar viņu.
— Labāk es pats, — viesis sacīja.
— Ej arī, aprunājies pats, — namatēvs piekāpās.
— Kāds viņam vārds?
— Mikula. Bet visi viņu sauc par Vāveri. Arī mēs esam pie tā pieraduši. Mazotnē viņš bija ņiprs un apsviedīgs kā vāvere. Nu jau ir pieņēmies staltumā.
Tirgotājs apmierināts pasmaidīja, pārsvieda somas siksnu pār plecu un, gāzelēdamies kā pīle, devās uz durvīm.
Pamanījis, ka pie viņa nāk svešais bārdainis, Vāvere pārstāja tēst un izslējās taisns.
«Kas viņš tāds? Ak, jā … Uzkupcis.»
Pienācis klāt, bārdainais vīrs tikko manāmi paklanījās viņam.
Tirgotājam blakus Vāvere izskatījās īsts milzis. Lokans, platiem pleciem, spēcīgas krūtis izrieztas zem krekla. Darbā pietvīkusi seja, vējā un saulē iebrūnējis kakls un rokas. Deguns taisns, piere gluda un augsta, uz virslūpas jau dīgst melnas pūciņas.
Viesis atlocīja virssvārča stūrus, apsēdās uz kāda bluķa un tūdaļ noprasīja, kur Vāvere bijis, atskaitot dzimto ciematu, ko redzējis un dzirdējis par savu valsti un svešajām zemēm.
Puisis sākumā neuzticīgi noraudzījās uz bārdaini — kālab tas viss viņam jāzina? Atbildēja skopi. Taču vārds pa vārdam — un saruna gāja vaļā.
Vāvere kaut ko zināja par Kijevu un citām Krievzemes pilsētām. Pat par Grieķiju un Cargradu bija šo to dzirdējis no vectēva un saviem vairāk pieredzējušajiem ciematniekiem, lai gan pats tālāk par apkārtējiem mežiem un purviem nekur nebija bijis.
— Ehē, jaunais cilvēk! — Tirgotājs nogrozīja galvu, un pārlieku lielā sabuļādas cepure nošļūca viņam uz pieres līdz pašām kuplajām, divām kamenēm līdzīgajām uzacīm. Bārdainis sakārtoja to un turpināja sarunu: — Es redzu, ka tu esi gan zinātkārs savā garā, gan spēcīgs miesās, arī rokas tev nestāv dīkā, bet tu audz gluži kā tāds koks: tas izspraucas no zemes pie kāda satrupējuša celma un rieš lapiņas un zariņus, kamēr pēdīgi arī pats satrūd. Taču tu padomā pats, vai ir labi cilvēkam visu mūžu tā dirnēt uz vienas vietas? Turklāt vēl jaunībā, kamēr ģimene nav sasaistījusi spārnus! Taču arī putns vispirms, iekams sāk ligzdu vīt, aplido kādus pasaules plašumus. Ne jau visa zeme ir necaurejamiem briksnājiem apaugusi un trūdošiem prauliem klāta. Ir uz tās arī plaši lauki, gluži kā nosēti ar zāli un ziediem, ir kalni, kas sniedzas mākoņos, ir nepārskatāma jūra, kas spīgo un laistās, nesdama laivas uz tālām malām. Un visur pasaulē dzīvo cilvēki, ikviens pēc sava prāta. Vai gan nav vērts paskatīties uz to visu? Bet tu pat visvareno dievu Sauli, visas dzīvās radības tēvu, labr ja ieraugi šeit ap pusdienas laiku. Vienmēr to no tevis aizsedz šie mūžsenie meži …
Vāvere klausījās viesī un brīnījās, ko viņš, tik cienīgs vīrs, pēkšņi uzsācis šo tērgāšanu ar viņu, vienkāršu zemnieka puisi? Vai aiz tā visa neslēpjas kaut kas?
Bārdainis apklusa. Varbūt cerēja dzirdēt kādu vārdu no Vāveres. Taču tas, nodūris acis, neatlaidīgi klusēja.
— Mans padoms tev būtu šāds, — tirgotājs sacīja, — beidz jel šo būdu lāpīt, nāc pie manis par airētāju, paceļosim kopā uz aizjūras zemēm. Tur tu redzēsi pats savām acīm: visas pasakas salīdzinājumā ar turieni ir tikpat kā pelavas pret graudiem. Mēness nepagūs ne sešas reizes atjaunoties, kad mēs jau atgriezīsimies mājās. Tur tu dabūsi redzēt visādus brīnumus, atvedīsi savējiem dāvanas, uzcelsi jaunu māju, sapirksies medību un zvejas piederumus, bet varbūt arī zirgu vai vērsi pārvedīsi saimniecībā. Padomā tikai, jaunais cilvēk! Tev labu padomu dod Kijevas tirgotājs Kudeļa . ..
— Ja es varētu rīkoties pēc sava prāta… — Vāvere nopūtās, nodurdams galvu. — Tēvs neļaus.
— Viņam nav nekas pretī, es jau runāju ar viņu.
— Vai tiešām? — Vāvere kļuva priecīgs un ātrumā iecirta bluķī cirvi līdz pašam pietam, tā ka bārdainis pat satrūkās. — Tad es kaut vai šodien!
— Katrā ziņā šodien. Jūras brauciens negaida, — tirgotājs sacīja pasmaidīdams: viņš bija apmierināts, ka izdevās puisi pierunāt ceļojumam. — Tad tikai saposies.
— Kas tur ko posties. Pielikšu mājai balstu — un viss. Vienīgi varbūt vēl kādu apģērba gabalu uzmetīšu plecos. Vajadzētu paņemt arī ceļamaizi, bet…
— Lai nu paliek. Par turpmāko parūpēšos es. — Tirgotājs atmeta ar roku. — Tātad pievakarē nekavējies, atradīsi mani pie laivas. Pa Teterevas upi arī nakts laikā nokļūsim līdz Dņeprai … Nu es iešu pasacīt vecajam, ka tu esi ar mieru. — Un viņš devās pie tēva, kas, atspiedies pret durvju stenderi, gaidīja, ka varbūt pasauks arī viņu pie sarunas.
Tikmēr Vāvere, it kā nekas nebūtu noticis, vēl cītīgāk ņēmās tēst, tā ka cirvis šķindēja vien viņa rokās.
«Kaut tikai nepārdomātu,» puisis bažījās, paslepus pamezdams acis uz istabas pusi, kur tēvs ar tirgotāju vēl ilgi kaut ko runāja, varbūt vienojās par atalgojumu.
Vāvere jau sen sapņoja par tālīno, brīnumu pilno pasauli, par kuru tik daudz bija dzirdējis no sava vectēva. Tas kādreiz ar kņazu Oļegu gājis Cargradu iekarot. Tikai tēvs to visu uzskatīja par tukšu melšanu. «Ja jau,» viņš sacīja, «tur bija tik labi, tad kāpēc mūsējie atgriezās no turienes nabadzīgi un kropli?» Bet vectēvs nemaz nezūdījās, ka grieķu šķēps nošķēlis viņam ausi. Tad nu liela bēda! Toties dabūjis redzēt tik daudz, ka bija bez sava gala ko stāstīt. Un kāda cieņa no visiem! … Tāpat arī šis viesis, kā redzams, jau vairākkārt bijis Grieķijā un atkal pošas ceļā uz turieni. Un vai tad viņš vienīgais — no visām zemēm, kā stāsta, ļaudis tiecoties tur nokļūt. Kāpēc tad nepaklausīt tirgotāja padomam? Turklāt, kas zin, varbūt laimēsies arī ko nopelnīt.