Kad viesis ieradās, mātes nebija mājās — aizgāja uz pļavu saplūkt veselības zālītes. Atgriezusies viņa uzzināja, ka Vāvere apņēmies doties tālā ceļojumā, un sāka vaimanāt un raudāt it kā par mirušu. Vispirms viņa negribēja ļaut savam puisēnam pamest dzimto ligzdiņu.
«Bet vai tā viņam būs labāk?» māte pēc tam prātoja.
Kas viņiem, vecajiem, — diezgan pieredzējuši gan jaukumu, gan bēdu, vairs neliekas baiga nedz bada nāve, nedz kāda cita nediena. Turpretī dēlam, ja neizdosies iegādāties medību piederumus un zvejas rīkus, būs jāvergo pie kņaza. Bet tā varbūt tiešām šis Kijevas tirgotājs paglābs no posta.
— Lai tev laimējas! — Vāverem novēlēja kaimiņi, kurus viņš pievakarē apstaigāja, lai atvadītos. — Tikai skaties, ka tu atgrieztos, iekams pienāks bargā ziema. Pats redzi, ka tēvs vairs nejaudā nedz zemīti art, nedz medībās iet. ..
Paklanījies pret māju un būcenīti, pret visvareno Sauli, kas jau laidās rietā aiz kuplajiem kokiem, dēls uzmeta plecos noplīsušus svārkus un devās ar tēvu un māti uz upi.
Tēvs klibodams gāja blakus Vāverem un arvien piekodināja, lai viņš ir paklausīgs tirgotājam, visu dara tam pa prātam. Taču reizē arī brīdināja:
— Tikai uzmanies, lai viņš tevi neapkrāpj.
— Tad nē jau, tirgotājs šķiet lāga vīrs. Pats paklanījās pret mani.
— Nūja, tādēļ jau viņam cepure nenokrita no galvas. Visi viņi pret acīm klanās, bet aiz muguras iekost manās …
Nopakaļ raudādama tipināja māte un paklusu caur asarām murmināja sirsnīgus ceļa vēlējumus:
— Kaut tu būtu spēcīgs un vesels ij dienā, ij pēcpusdienā, ij naktī, ij pusnaktī. Sargājiet viņu, labie gari, no ienaidnieku varas, no briesmīgas nāves, no uzmācīgas nelaimes un posta. Sargājiet viņu no slīkšanas uz ūdens, no sadegšanas ugunī. Un neaizmirsti arī tu, mans bērns, mūsu mīlestību lielo, mūsu maizīti saldo un mūsu pavardu silto. Atgriezties tev savā tēvijā, trejdeviņas reizes dziļi paklanīties un pieplakt pie vēsās zemes māmuļas krūtīm. Un lai mani vārdi ir stiprāki par ūdeni, augstāki par kalnu, cietāki par akmeni. Pat arī tad, ja kāds visu zāli noēstu pļavā un neaizrītos, visu ūdeni izdzertu no jūras un nepārtemptos, tomēr arī tam visam neizdeldēt manu svēto novēlējumu . . .
Vāvere bija saīdzis. Sākumā gan viņš priecājās, ka tirgotājs viņu salīdzis, bet tagad, kad bija jāpamet māja, sirdi sagrāba skumjas. Ne jau tikai uz vienu vai divām dienām viņam jādodas ceļojumā. Un visu laiku svešu ļaužu vidū, svešā pusē. Turklāt — tēvs apgalvo — ne jau visi atgriežas no šāda brauciena … Un kā gan viņi, sirmgalvīši, dzīvos bez viņa, kas par viņiem rūpēsies? .. . Vai tikai viņš nav pārsteidzies, dodams savu piekrišanu laisties tik tālā ceļā un uz tik ilgu laiku? Kā būtu, ja ņemtu un atteiktos, pasacītu bārdainim: «Esmu pārdomājis, tirgotāj, piedod, bet es nevaru pamest māti un tēvu vienus pašus, viņi ir gaužām nevarīgi!» Tādēļ taču viesis nekā ļauna viņiem nedarītu . . . Ak, nē, reiz jau ir salīgts, tad jādodas projām ar laivu. Bez tam — ka viņi spēs iegādāties to, ko bija zaudējuši? Tu pats esi radījis šo nelaimi, tev pašam arī jāizkuļas no tās laukā. Ja toreiz tu būtu savaldījies, neuzbrucis tjūnam, tad varbūt nodokļu piedzinēji viņus tik ļoti neaplaupītu.
Uz noras, pašā ūdens malā kvēli liesmoja dzīvais sārts[2]. jauni puiši un meitas, sadevušies rokās, dejoja tam apkārt un dziedāja pavasara dziesmas. Rēnajā vakara gaisā tālu aizvilnīja balsis, pārmākdamas lakstīgalu treļļus un svilpienus viņpus upes. Māmiņ, ļauj mums arī Sasaukt pavasari! Sasaukt pavasari, Ziema bij tik gara …
Salciet, meži zaļie, Putnu balsīm skaļām! Pavasaris dāvinās Savas veltes brīnišķās!
Pamanījuši Vāveri, draugi piesteidzās pie viņa un izprašņāja, kas un kā, vai uz ilgu laiku braukšot projām, vai tirgotājs neņemšot vēl kādu sev līdzi par palīgu. Puiši apskauda Vāveri, jo, bez šaubām, ikvienam no viņiem gribējās apskatīt teiksmainās aizjūras zemes.
Pēc tam no jauna visi sastājās lokā, ievilka tajā arī Vāveri un sāka atkal dziedāt:
Smuidrais bērziņš lepojās pret ozoliņu, Vējā viegli līgojās ar gudru ziņu: «Paskaties, cik tāsis man sniegbaltas, Paskaties, cik lapas man samtainas, Paskaties, cik zari augstu aizsniedzas!» Ai — dā, la — dā, sniegbaltas, Ai — dā, la — dā, samtainas!
Ozoliņš tad atsaucās domīgi: «Nelepojies, bērziņ, tik diženi — Ne tu savas tāsis balināji,
Ne tu savas lapas samtināji, Ne tu zarus augšup pacēli!» Ai — dā, la — dā, balināji, Ai — dā, la — dā, samtināji!
«Saules dievs tāsis tev balināja, Vēja dievs lapotni samtināja, Lietutiņš pazares stiprināja.» Ai — dā, la — dā, saule, vējš, Ai — dā, la — dā, lietus spējš! …
Dejā Vāverem pietvīka vaigi, matu cekuls sabužinājās, smaids atplauka uz lūpām, — ne vēsts vairs no nesenajām šķiršanās skumjām. Pie abiem sāniem — jautras meitenes. Košiem ziedu vainagiem rotātas, viņu galvas te kautri pieliecās pie viņa pleciem, te atkal atvirzījās. Gari krekli — izbalināti, izrakstīti — plīvoja un spīgoja ugunskura atblāzmās.
Tikmēr Kudeļa jau gaidīja Vāveri pie laivas — gribējās pēc iespējas drīzāk doties ceļā. Ciematu viņš jau bija paguvis apstaigāt. Daži mednieki tomēr bija pamanījušies paslēpt no alkatīgajiem tjūniem zvērādas. Tagad tās tika tirgotājam.
Viņš aizsūtīja ņipro puisi, savu kalpu Putjatu, sameklēt Vāveri. Tas uzskrēja piekrastes kraujā un, piemiedzis acis, ilgi lūkojās uz ciematu.
— Nav redzams, — puisis atgriezies pavēstīja. — Varbūt viņš ir tur, pie ugunskura?
Tirgotājs vēl mazliet pagaidīja, tad sakārtoja uz galvas cepuri, kas pastāvīgi šļūca viņam uz acīm, paraustīja uz leju silto virs- svārci un apņēmīgi devās uz noru. Pagājis gabaliņu, viņš pikti uzsauca kalpam: