— Tu pieskati, lai straume neaiznes laivu!
— Neaiznesīs, es iesēdīšos tajā.
«Āre, kur viņš ir,» nodomāja tirgotājs, jau iztālēm ieraudzījis dejotāju vidū stalti noaugušo Vāveri.
Piegājis pie jauniešu pulka, bārdainis paraustīja puisi aiz piedurknes un ar pārmetumu sacīja:
— Ir laiks, jau laiks doties ceļā, drīz zvaigznes parādīsies pie debesīm …
Vāvere uzmeta uz kamiešiem svārkus, pēdējo reizi noskūpstīja tēvam un mātei rokas, paklanīdamies atsveicinājās no draugiem, pārlēca vēlreiz pār ugunskuru, lai aizdzītu no sevis visas nelaimes, kas varētu būt pielipušas viņam, un gāja līdzi tirgotājam.
— Neaizkavējies ilgi, atgriezies drīzāk, — piekodināja tēvs.
— Sargā sevi, manu puisēn! — lūdzās māte, slaucīdama asaras.
— Pielūko, ka tu mūsu skuķus nepamet bārenēs! — jokodami uzsauca puiši.
— Un svešinieci nepārved mājās! — meitenes čaloja viņam nopakaļ.
Otrā nodaļa Kijeva
Teterevā jau bija nokritušies palu ūdeņi. Vēl nesen tie pārplūdināja līčus un purvus, griezdamies mutuļoja atvaros. Bet tagad jau vienā otrā vietā pacēlās saliņas, sausumā resnām kājām izbrida sprogaini sēruvītoli un smuidras kalnu kļavas, kam pie apakšējiem zariem bija pieķērušies nomelnējuši pērnā grīšļa žūkšņi un gari, salauzīti meldru stiebri. Bija pierimusi arī brāzmainā straume.
Tirgotājam droši vien jau vairākkārt bija nācies braukt pa Teterevu, viņš zināja katru ciematu, katru sētu upes tuvumā. Pat arī tad, kad tie nebija redzami, viņš rādīja uz krastu: «Tur, aiz mežiņa, ir Porubiči. Tur, tajā nokalnē — Jaružiči . . .»
Vāvere ik pa laikam jautāja saimniekam, vai drīz viņi iebrauks Dņeprā. Tirgotājs atbildēja: «Drīz, drīz,»—bet patiesībā viņi to aizsniedza tikai ap pusnakti. Vāverem tas nāca negaidīti. Viņš tobrīd bija iegrimis tik dziļās domās, tā aizsapņojies, ka pat pievēris plakstus. Taču, kad sajuta, ka straume pēkšņi pagriež laivu sāņus un airus rauj vai no rokām ārā, viņš atvēra acis, un, rau, vienkocis jau aši traucās gar platas upes labo, krēslas klāto krastu. Kreisais nemaz nebija saskatāms.
— Nu, lūk, mēs esam Slavutičā, — tirgotājs bilda, lai gan varēja to arī nesacīt. Vāvere pats tūdaļ visu atskārta.
«Ehē, cik gan varena, cik krāšņa ir šī Dņepra!» Vāvere aizgrābts lūkojās visapkārt.
Pagāja vēl neilgs laiks, un debesis sāka gaismoties, bet zvaigznes tajās izbālēt.
Atbalstījies pret vadības airi, Kudeļa piecēlās un uzsauca zvejniekiem, kas pagadījās ceļā, vai viņi nav matījuši, no kādām zemēm tirgotāji ar savām laivām jau devušies uz Kijevu.
Zvejnieki atbildēja, ka novgorodieši pabraukuši te garām pirms četrām dienām, bet ļubečanieši un smoļenskieši vēl agrāk.
— Bet čerņigovieši? — tirgotājs vaicāja.
Zvejnieki par čerņigoviešiem neko nevarēja pateikt, jo tie brauc pa Desnu, kas ietek Dņeprā pie pašas Kijevas, vai tad Kudeļa to nezinot.
Jaunās vēstis satrauca tirgotāju.
— Vajadzēja arī tā kavēties! — viņš skaļi pārmeta sev. — Ne velti saka: ja gribi aitu cirpt, aizsteidzies vilkam priekšā. — Tā nu iznācis. Visu bija pievākuši negausīgie tjūni. Tik daudz laika nācās tērēt, kamēr viņš sadabūja zvērādas. Un tagad vēlj kas zin, nokavēsies uz laivu došanos ceļā.
Šogad Kudeļa bija pavēlu izbraucis no mājām, jo aizkavēja dēla saslimšana. Kņazu un bajāru ļaudis jau bija paguvuši ievākt no zemniekiem nodevas, bez tam arī citi tirgotāji pamanījušies iegriezties pie medniekiem. Bet pēc viņiem zināms, kāda tur vairs maiņa! Tādēļ Kudeļa noķēpājās tik ilgi savās tirgotāja gaitās.
«Vai tiešām man nelaimēsies redzēt Grieķiju?» arī Vāvere klusībā bažījās.
Viņš centās, airēja tā, ka laivu grūstin grūda no ūdens ārā, it kā šādā veidā varētu atvairīt savas neveiksmes. Tūļīgākais Putjata tik tikko paguva reizē ar viņu cilāt airus, tā ka nabadziņš bija jau gluži nosvīdis. Turpretī Kudeļam acīmredzot rīta aukstums ķērās pie kauliem. Viņš salīgi raustīja plecus un tīstījās siltajā virssvārcī.
Pēc brokastīm tirgotājs, atlaidies uz zvērādu saiņiem, pats mazliet pagulējās, pēc tam atļāva nosnausties arī Vāverem un Putjatam.
Viņi brauca veselu dienu un vēl vienu nakti.
Vāvere, kaut gan bija krietni noguris, visu laiku cītīgi airēdams, palīdzēja spēcīgajai Dņepras straumei nest uz priekšu laivu. Viņš neņēma vērā pat to, ka Putjata nikni blenza uz viņu vai arī rāmi iedunckāja ar elkoni sānos, sak, ne tik strauji, atpūties pats un ļauj arī man elpu atvilkt.
— Varam lēnāk doties uz priekšu, gan paspēsim, — tirgotājs sacīja, kļuvis priecīgāks, kad rītausmā pie Višgorodas1 uzzināja, ka čerņigoviešu laivas no Desnas te pabraukušas garām tikai vakar.
Rīts kļuva arvien gaišāks.
Vāvere klusēdams airēja, nenolaizdams acis no rīta miglā tītās pamales, kur pilnūdeņainā Dņeprā savienojās ar bezgala plašajām debesīm, brīvi un plaši plūzdama līdz pašai Krievu jūrai[3]. bet tur, aiz šīs jūras, ziedēja un zēla teiksmainā Grieķija.
— Paskat, — tirgotājs teica, norādīdams Vāverem pa labi uz augstiem pakalniem, — tur, pie tā meža, ir mūsu Kijeva. Tūdaļ nogriezīsimies Počajas upītē — un būsim jau mājās.
— Cik daudz ēku! — Jaunais puisis brīnījās. — Un visas redzamā vietā …
— Krievzemei nav no pasaules jāslēpjas, — tirgotājs ar lepnumu sacīja. — Tās vārti vienmēr plaši atvērti tiem, kas bez šķēpa nāk pie viņas … Pat tālīnie varjagi[4] ierodas Kijevā pa ceļam uz Grieķiju. Daži no viņiem jau apmetušies uz dzīvi pie mums, kalpo kņaza karadraudzē.