Vāvere nebija pieradis gulēt dienā, un patlaban viņam netikās likties uz auss, jo vairāk tāpēc, ka Putjata bija solījies viņu izvadāt šodien pa Kijevu.
— Mēs negribam gulēt, — Vāvere aizbildinājās arī Putjatas vietā. — Iesim apskatīt pilsētu.
— Nu, ejiet arī. — Kudeļa atmeta ar roku.
Ceļā no laivu piestātnes līdz tirgotāja sētai Vāvere maz ko paguva redzēt, un arī to pašu garāmejot, jo lielākoties lūkojās, kur likt kāju, lai tā neaizķertos aiz kāda no akmeņiem, kuru uz ielas bija ne mazums. Tagad, kad Putjata veda viņu pa šaurām,
līkumainām taciņām uz tirgu, bija iespejams jau labāk apskatīt visu apkaimi.
Viņi gāja lejup no augsta kalna. Viss bija redzams kā uz delnas. Ieleja, platā Dņeprā, Počajas upīte, pieblīvēta lielām un mazām laivām ar burām un bez burām. Kreisajā pusē, pie piestātnēm, bija izvietojies arī pats tirgus, kas no augšas atgādināja iztramdītu skudru pūzni.
Jau notālēm bija dzirdama ļaužu čala, riteņu čīkstoņa, zirgu zviedzieni, vēršu un govju maurošana. Bet, kad abi puiši nonāca tirgū, no visa šī trokšņa nepieradušajam Vāverem pat galva apdulla.
— Kas tur ir? — Vāvere apstājās piestātnes tuvumā pie iežogota pagalmiņa, kur drūzmējās pulka ļaužu.
— Templis, — Putjata paskaidroja. — Tirgotāji tur sanes ziedojumus dievam Velesam, lai viņiem laimētos tirdzniecībā un ceļā.
Vāverem sagribējās iespraukties pagalmiņā, paskatīties.
Baļķu nojumē, kas bija uzcelta pret lietu un negaisiem, stāvēja, pa daļai zemē ierakts, tāds pats kā Kudeļam mājās, tikai nesalīdzināmi lielāks dievs Veless. Tā tuvumā atradās apaļš upur- galds. Gar to lēnīgā solī pastaigājās sirms, bārdains priesteris, kailu galvu, apbrīnojami līdzīgs pašam dievam, visu laiku rokas celdams pret debesīm un pusbalsī murminādams svētības lūgšanu.
Tirgotāji un dažādi amatnieki, ikviens, kas bija ieradies šeit ar savu preci, iekams sāka tirgošanos, iegriezās pagalmiņā un lika uz upurgalda veltes dievam. Mednieki — zvērādas, dravnieki — medus podiņus, arāji — kulītes ar labības graudiem, podnieki — bļodiņas, ieroču kalēji — bultas vai, ja nebija žēl, pat šaujamlokus vai šķēpus, audēji — audumu gabalus. Ziedoja visu to, ar ko bija slavens Kijevas tirgus. Bet kā tikai tur nebija!
Kad Vāvere ar Putjatu iznāca ārā no pagalmiņa, viņi vispirms nokļuva zivju nodalījumā. Uz soliem bija sakrautas gan dzīvas, gan ceptas un vārītas, gan žāvētas zivis. Baļļās peldēja pamatīgas karpas, asari, karūsas, vijās un locījās ņiprie zuši, šaudījās zobainas līdakas.
Tālāk sniedzās letes ar putniem, dārzeņiem, maizi un medu. Aiz tām — galdi ar kažokādām.
«Un kas to visu tik daudz sagādājis?» prātoja Vāvere, ilgi stāvēdams pie tirgotājiem. «Ja manam tēvam piederētu kaut niecīga daļiņa no visa šī lēruma, mēs nepazītu nekādu postu. Pietiktu gan maiņai, gan pašiem.»
Taču, kad abi puiši ieklīda nodalījumā, kur pārdeva krievu un svešzemju meistaru darinājumus, Vāverem pat acis iemirdzējās. Tur bija glīti, ar ornamentiem rotāti māla un koka trauki, nolikti tieši uz zemes; spīgoja dažādās krāsās bronzas, sudraba un zelta rotaslietas; saulē laistījās karavīru bruņojums — smagi, abpusgriezīgi zobeni, gari pīķi, ķiveres, bruņukrekli un kara cirvji .. .
— No kurienes tas viss rodas? — Vāvere brīnījās.
— Vai gan maza Krievzeme? Jau pilsētu vien tik daudz, un kur tad vēl ciemati — ka ne saskaitīt! Un katrs kaut ko ražo. Bet pavasarī, kad Kijevā sabrauks tirgotāji no svešajām zemēm, ne tikai tādas vien mantas redzēsi.
Tirgotāji visādi slavēja savu preci, vilināja pie sevis pircējus.
Kāds podnieks, lai pierādītu, cik stipri ir viņa podi un krūzes, vai no visa spēka nadzīgi sita pa tiem ar pamatīgu nūju. Trauki skanīgi šķindēja katrs savādāk: mazie — smalkā tonī, vidējie — rupjākā, bet lielie — dobji un dimdīgi.
Vāvere un Putjata, elpai aizraujoties, gaidīja, ka teju, teju kāds pods vai krūze neizturēs sitienu un sašķīdīs druskās. Taču trauki acīmredzot bija šim podniekam patiešām stipri — neplīsa vis.
— Ir atlikuši vēl divi zobeni! Tie neatcērtas, nedrūp un nelūst! — sauca kāds strēlis ar sirmām ūsām. — Ar šādu zobenu ikviens var uzvaru gūt, varonis kļūt!
Ieraudzījis Vāveri, saucējs griezās pie viņa:
— Pērc, jaunais cilvēk, tev tas kā radīts! Tev kaldināts. Ar šādu zobenu tu būsi īsts spēkavīrs!
Vāvere pasmaidīja un atbildēja viņam tādā pašā noskaņā ar drevļaniešu parunu:
— Arī zemniekam gribas dikti šaut, bet nav kur naudu raut.
Pamanījuši notālēm ļaužu baru, kurā grozījās vairāki varjagu karavīri gaišām ūsām, Vāvere ar Putjatu spraucās cauri pūlim uz turieni.
Drūzmas vidū stāvēja garš, kalsens vīrietis. Viņam blakus uz paklāta maisa bija saliktas bultas. Nezin vai šīs bultas (kaut gan kādu tikai tur nebija — gan ar spalvu pušķiem, gan gluži bez tiem, gan ar asiem kā adatām uzgaļiem, kas paredzētas putnu šaušanai, gan trulas — vāveru medībām, lai nesabojātu zvēr- ādiņas, kā arī garas un īsas) sapulcinātu tik daudz ļaužu ap pārdevēju, ja viņš nebūtu paņēmis uz tirgu sev līdzi palīgos skaistuli meitu. Viņa bija brīnumdaiļa: stalta brūnace, baltu vaigu, ar garu, resnu matu pīni un biezām, melnām uzacīm. Viņas balto linu kreklu ar izrakstītām piedurknēm un apkakli viducī apņēma šaura ādas jostiņa, izrotāta spīdīgām nagliņām un izšūdināta ar sudraba pavedieniem. Rokas zem elkoņiem greznoja zaļa stikla sprādzes, uz krūtīm spīgoja zeltaina kaklarota, ausīs — spoži auskariņi.
— Tā ir Jana, — Putjata pačukstēja. — Visi Kijevas puiši viņai pakaļ skrien. Bet viņa par tiem neliekas ne zinis, nevienam pat aci neuzmet…
— Cik skaista! — Vāvere klusu nomurmināja, raudzīdamies uz Janu.