Viņš vēl nekad nebija redzējis tik daiļu meiteni. Tā nu viņš stāvēja kā zemē iemiets un lūkojās, un lūkojās, taču viņa to nemaz nemanīja.
Bet tad pēkšņi attālāk no viņiem, aiz vairākiem tirgus nodalījumiem, sacēlās tādas klaigas, ka cilvēki kā neprātīgi barā metās turpu, aizraudami sev līdzi arī Vāveri un Putjatu.
— Jokdari! Āksti ieradušies! — priecīgi sauca ļaudis.
Ģērbušies meža zvēru ādās, apkārušies bezgala daudziem
zvārguļiem, jokdari kūleņoja, dziedāja kā gaiļi, pēkšķēja kā zosis un rūca kā lāči. Tad vēl uzslēja garu dzelzs stieni un gluži kā vāveres uzrāpās pašā augšā.
Ākstiem sekoja vesels bars ļaužu — smiedamies, klaigādami, mezdami jokdariem tarbās dažs pīrāga gabalu, dažs saldu cepumu, dažs sauju riekstu, bet cits arī sīknaudu, tādējādi vēl vairāk uzmundrinādami viņus izdarībām.
Putjatam kāds resns tēvainis sāpīgi uzmina uz kājas, un puisim tūdaļ pārgāja vēlēšanās skatīties ākstos.
— Ejam projām! — Viņš parāva Vāveri aiz piedurknes.
— Varbūt atgriezīsimies pie ieroču letēm? — Vāvere bikli iejautājās.
— Negribu, citādi vēl kāds arī galvu nomīdīs, — Putjata attrauca saviebdamies. Un pēkšņi viņš gaiši pasmaidīja. — Vai varbūt arī tevi jau ir apbūrusi brūnacīte ar melnajām uzacīm?
Vāvere apjuka, jo Putjata bija uzminējis viņa domas, — viņš patiešām vēl tīkoja paraudzīties uz skaisto meiteni.
— Ē, tas viss veltīgi. — Putjata atmeta ar roku. — Labāk uzkāpsim Kija kalnā[6]. tur apskatīsim kņaza pili.
Viņi šķērsoja vairākas ieliņas un pa stāvu krauju uzrāpās kalnā, kuram apkārt bija izrakts dziļš grāvis un uzsliets divās rindās asgalainu mietu žogs gar vaļņa augšu. Tūlīt aiz žoga pacēlās no resniem baļķiem uzbūvēta siena ar vairākiem torņiem un vārtiem, līdz kuriem sniedzās krauja.
— O, no šejienes var puspasaules pārredzēt! — Vāvere sajūsmā izsaucās.
Pārgājuši pa tiltu pāri grāvim un sasnieguši vārtus, pie kuriem stāvēja karavīri un bez iebildumiem laida iekšā un ārā cilvēkus, abi puiši iegāja plašā pagalmā.
Pagalma vidū uz pakalna staltojās kāda koka būve. Tāda kā māja, tāda kā tornis.
— Kas tas? — Vāvere jautāja. — Vai tur jūs ļaundarus turat?
Viņam bija stāstīts, ka par nepaklausību kņazam un bajāriem,
par laupīšanām un zādzībām vainīgos Kijevfi ieslogot šādos cietumos.
Putjata iespurdzās smieklos.
— Gluži pretēji, iesloga to, kurš viņus sargā no visa ļauna.
— Kuru tad? Vai kņazu? — Vāvere brīnījās.
— Pērkonu.
— Vai tiešām šis ir Pērkona templis?
— Jā gan.
Vāvere vairākkārt bija dzirdējis no saviem ciematniekiem, ka Kijevā kņaza pagalmā esot templis ar Pērkonu. Tur kijevieši iesvētot savus jaunos kņazus, kā arī zvērot svešiniekiem nelauzt norunas, kādas ar tiem noslēgtas.
To apliecnāja Putjata.
— Šis ir Kijevas templis. Seit kņazi ar karavadoņiem un bajāriem allaž dod svešiniekiem uzticības zvērestu. Noliek zobenus un citus kara ieročus Pērkona priekšā un zvēr. Mūsējie Pērkonam, bet svešzemnieki saviem dieviem. Romieši atved sev līdzi savu dievu. Tas viņiem ir uzgleznots. Taču tagad viņiem jau esot Po- doļā pašiem savs templis. Tikai to viņi saucot par svētā Elijas baznīcu. Un cik neatlaidīgi ir šie romieši! Jau dažu labu no mūsējiem ir pārvilinājuši ticēt viņu dievam. Citu ar viltu, citu ar uzpirkšanu, bet vēl citu ar pierunāšanu.
— Vai viņi mūs laidīs pie Pērkona? — Vāvere pārtrauca Putjatu.
— Kāpēc lai nelaistu? Ejam, es parādīšu.
Tempļa durvis bija atvērtas. Putjata, bet pēc viņa arī Vāvere noņēma cepuri un pārkāpa pār slieksni.
Ieraudzījis Pērkonu, Vāvere pat iztrūkās — tik nikns un baigs bija šis zibeņu un pērkona dievs. Viņš stāvēja ar dzelzs kājām uz akmens galda, viņam bija garas augšup sagrieztas ūsas, kas atgādināja zibeņus, un lielas, no tauru ragiem darinātas stāvas ausis. Taču visvairāk jauno puisi pārsteidza šī elku dieva caururbjošās, dusmās kvēlojošās acis un pērkonīgās skaņas, kas visu laiku dimdēja zem apaļīgajām velvēm.
Arī šajā templī, tāpat kā tirgotāju svētnīcā, gar uzmūrētu ziedokli šurpu turpu staigāja vecs priesteris.
Kad abi puiši bija izgājuši ārā, Putjata sacīja, ka viņam paskaidrojis kāds vecis, kāpēc Pērkonam esot tādas acis un balss. Acis tam esot no sarkanīga akmens, kas liesmo tādēļ, ka milzeņa galvā iedegta eļļas lampiņa. Un arī tie dimdi nemaz neesot pērkons. Tur dunot tukšā Pērkona galva, kad priesteris staigā savās koka tupelēs pa skanīgu, gludin gludu grīdu.
Aiz tempļa bija vairākas augstas celtnes.
— Kas tas ir — es jau pats noskārstu, — Vāvere sacīja. — Kņaza pils. Vai ne?
— Uzminēji, — Putjata bilda.
— Pieiesim tuvāk, apskatīsim.
— Bet vai tu medus dzērienu negribi? Šodien pirms došanās ceļā kņazs Igors parādījis savu dāsno sirdi — sarīkojis dzīres pilsētniekiem. Vai dzirdi, kā tur mūzika spēlē? — Viņš norādīja uz laukuma viņu malu, kur bija ne mazāk cilvēku kā tirgū. — Par velti var gan iedzert, gan padejot.
— To pēc tam. Vispirms apskatīsim pili.
Viņi gāja uz pili.
— Kas tur ir? — Vāvere pamāja ar galvu uz atvērtajiem logiem kņaza pils augšistabās, no kurienes atskanēja sieviešu dziedāšana un smiekli.
— Kņaza sieva Olga līksmojas ar savām kalponēm.
— Vai tiešām to viņai tik daudz?
— Ka ne saskaitīt! Kā vistu kūtī cāļu.
— Kāpēc tik pulka? — Vāvere nekādi nespēja saprast. — Ko viņas tur dara?