— Darba netrūkst. Kalpones šūdina kņazienei tērpus, apģērbj viņu, uzjautrina, pasniedz maltītes.
— Vai tad viņa pati nejaudā? Taču droši vien nav krople?
— Ko vēl neteiksi — «krople»! — Putjata pasmējās. — Protams, nav krople. Kņaziene! Rau, kas viņa ir. Vai saproti? … Bet tagad iesim nogaršot medus dzērienu. — Viņš vilka Vāveri uz ļaužu drūzmas pusi.
— Man nekārojas meduta, — Vāvere atbildēja, kad viņi bija aizgājuši līdz tautas svētku vietai. — Varbūt labāk paklausīsimies taurētājus?
— Ej un klausies, es tevi atradīšu, — Putjata sacīja un steidzās nokļūt pie kubliem ar reibīgo dzērienu, kur drūzmējās vienkāršie darbarūķi.
Vāvere spraucās uz pūļa vidu. Tur, uz paaugstinājuma, dūdi- nieki no visa spēka pūta garas ragutaures, vairāki vīrieši rībināja bungas, bet viņiem apkārt lēkāja iereibuši dejotāji, mezdami gaisā cepures.
Putjata necik ilgi nebija prom, aši sameklēja Vāveri. Bija nikns un sabozies: medus dzērienu viņš nedabūjis — kubli jau bijuši tukši.
Ceturta nodaļa
NEGAIDĪTS NOTIKUMS
Ja Putjata neraustītu viņu aiz piedurknes, Vāvere laikam gan Jīdz pašai pusnaktij paliktu kņaza pils pagalmā — tik jautri viņš sajutās šais tautas svētkos.
— Diezgan esi skatījies, laiks doties mājās, — Putjata skubināja. — Ir taču nakts. Tirgotājs dusmosies.
— Nu ejam arī. — Vāvere beidzot piekāpās.
Izspraukušies no drūzmas, viņi izgāja pa vārtiem uz kraujas
malu un devās pa stāvu taciņu lejup.
Pēkšņi tepat tuvumā kādā tumšā ieliņā atskanēja izmisīgi sievietes kliedzieni.
— Paga, paga! — Vāvere apstājās.
— Kādu žņaudz nost… — Putjata čukstēja, bailīgi satverdams Vāveri aiz rokas. — Muksim nu!
— Kas tev prātā? — Vāvere atrāvās no viņa. — Jāiet taču glābt!
— Bēgsim ašāk, kad es tev saku, tie var mūs piekaut. ..
— Cik savādi pie jums! Pie mums cilvēki varbūt vienīgi no zvēra piesargās šādā vēlīnā laikā …
Kliedzieni atkal atkārtojās un aprāvās. Vāvere ar skubu metās šaurajā ieliņā.
Tur divi karavīri vilka aiz rokām kādu meiteni, trešais no aizmugures manījās aptīt viņas galvu ar korznu[7]. Meitene pretojās, pūlējās izrauties, taču uzbrucēji viņu stingri turēja ciet.
Vāvere izrāva no žoga divžuburu mietu un, pilnā balsī kliegdams mednieku «Aho-o! Aho-o!», metās uzbrucējiem virsū.
Kaut kur aizmugurē Putjata brēca:
— Vā-āvere! Vā-āvere!
Padzirduši šos kliedzienus un brēcienus, karavīri droši vien nodomāja, ka viņiem dzenas pakaļ vairāki pilsētnieki. Divi priekšējie izbijās un aizmuka pāri žogam. Trešais palaida vaļā meiteni un aiz pārsteiguma palika stāvam uz vietas.
Vāvere ieskrējienā pagrūda ar mietu apjukušo karavīru. Tas salīgojās, bet uz kājām noturējās. Tad, saņēmis otru grūdienu ar mietu, viņš atvēzējās ar zobenu. Vāvere iebelza pretiniekam pa roku, zobens viegli skāra Vāveres plecu un šķindēdams nokrita zemē. <
— Bēgsim! — meitene izdvesa un laidās prom, cik jaudas, pai ieliņu.
Vāvere drāzās viņai nopakaļ.
Pie kāda pagalma viņa apstājās un sāka izmisīgi klauvēt ar dūrēm pa vārtiem.
Noklankstēja bulta, un durtiņas atvērās. Meitene gluži aizkususi iekrita kāda vīrieša rokās.
Kamēr Vāvere aizdarīja durtiņas, vīrietis nesa meiteni ur istabu.
Vāvere brīsniņu pastāvēja, klausīdamies, vai viņiem nedzenas pakaļ, tad arī viņš pārkāpa istabas slieksni.
Cik ļoti puisis bija pārsteigts, kad viņš namatēvā pazina to pašu kalsno strēli, kuru šodien redzēja tirgū pārdodam šaujamās bultas! Bet meitene?… Tā taču viņa meita, Jana! . . .
Tēvs noguldīja paģībušo meitu uz sola, pārbiedētā māte smidzināja viņai sejā ūdeni.
Jana atvēra acis un sāka nevaldāmi raudāt.
— Kas noticis? — strēlis bargi paskatījās uz Vāveri.
Vāvere pastāstīja, kā tas viss bija atgadījies.
— Ak, šie nelietīgie klaidoņi varjagi! — dusmās iesaucās Janas tēvs. — Kaut vilki izvazātu viņu kaulus! Ne velti sacīts: no pieklīduša suņa negaidi pateicību. Tas ne vien tavu bļodu izēdīs, bet vēl zobus tev parādīs …
Noskaidrojās, ka viens varjagu karavīrs nopircis tirgū no viņa desmit bultas un lūdzis tās vakarā piegādāt viņam. Kad Jana tās aiznesusi un pēc tam devusies uz mājām, šis svešzemnieks acīmredzot viņai uzbrucis ar saviem drauģeļiem.
Arā atskanēja vīriešu šķendēšanās un klauvējieni pie vārtiem.
— Dzēs nost gaismu! — namatēvs uzsauca sievai. — Bet jūs bēdziet uz šķūni un ierocieties tur siena blāķī …
Vāvere izkašņāja nelielu paslēptuvi, ielīda tajā abi ar Janu ur» vēl no augšas uzrausa sev virsū sienu.
Viņi sēdēja klusu, ieklausīdamies klaudzienos pagalmā, niknās sarunās svešā valodā, uzbudinātajā namatēva balsī.
Jana bailēs spiedās pie Vāveres pleca, trīcēdama kā lapa koka zarā. Vāvere, neuzdrīkstēdamies piekļaut meiteni sev klāt, kā mazam bērnam glāstīja viņas smaržīgos matus. Jana nedaudz nomierinājās. Jaunajam puisim nez kāpēc nemaz nebija baigi.
Bet tad klaigas pagalmā apklusa. Pēc laiciņa nočīkstēja šķūņa durvis.
— Nāciet ārā, — aicināja Janas tēvs.
Istabā atkal dega skala uguns, logs bija aizklāts, māte klāja vakariņu galdu.
— Pasacīt tev paldies, — pēc brīža ierunājās strēlis, bezspēcīgi atslīgdams uz sola, — tas būtu par maz. Gribētos tevi saukt par dēlu, bet tev taču droš^ vien ir savs tēvs un māte. Kas tu tāds?
Uzzinājis, ka Vāvere nav šejienietis, bet salīdzis par airētāju pie Kudeļas, strēlis skumji pašūpoja galvu.